Nosaukums: Dejo dejo dejo
Autors: Haruki Murakami
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2008
Lappuses: 472

Par grāmatu-
Viņš nolemj atgriezties tajā pašā noplukušajā viesnīcā Delfīns, kur viņš bija saticis viņu. Tikai šoreiz Delfīns ir piedzīvojis pārvērtības- kļuvusi moderna viesnīca ar stiklotu fasādi. Bet tāpat ir tur ir palicis kas tāds, kas ir atrodams tikai dažiem. Dažiem, kuriem šī vieta ir piederīga. Un kuri ir piederīgi šai vietai.

Ar Murakami es saslimu salīdzinoši nesen, kad manās rokās nonāca audiogrāmata ”Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules”.
Ja pareizi sapratu, tad grāmatu bija veidojis viens krievu entuziasts un tā bija vienkārši burvīga- skaisti ierunāta, ar labu noskaņu un labām muzikālām pauzēm. Piemērs no kura varētu pamācīties mūszemes audiogrāmatas veidotāji. Grāmata vēl nebija noklausīta ne pusē, kad sapratu- Murakami raksta priekš manis. Un līdz ar to jāmeklē viņa citas grāmatas.

Sameklēju. ”Dejo dejo dejo” man rokās nonāca nejauši- pa vidam starp Remarka ”Trīs draugi” un Upīša ”Zaļā zeme”. Tā kā grāmata bija steidzami jāizlasa (aizdots bibliotēkas eksemplārs), tad noliku Remarku atpakaļ plauktā un ķēros pie Murakami.

Ātri vien sapratu, ka vienu posmu esmu izlaidis- ”Dejo dejo dejo” ir kā turpinājums grāmatai ”Aitas medīšanas piedzīvojumi”, bet tas lielu lomu nespēlēja. Tāpat viss bija saprotams un uztverams.

Grāmatā ”Dejo dejo dejo” es saņēmu to pašu smalko austrumu un rietumu matērijas samudžinājumu ko iepriekš. Tas pats noslēpumainais varonis, kuram dzīvē netrūkst pārdomu brīži ar mistisku piejaukumu, kas rezultējas īpatnējā turpinājumā, kurā no malas raugoties ne viss liekas saprotams, bet tajā pat laikā ir interesants.

Arī spēja pasniegt japāņu kultūru aiz smalki aizplīvurota aizkara ir apbrīnas vērta (ej un saproti vai tiešām tur ir Japāna?), kur bez maz vienīgā saikne ar Japānu ir pavecā automašīna Subaru un vietējie toponīmi. Nav ne suši, ne sakē, ne citi japānismi.

Grāmatas galvenais varonis ir vienkāršs žurnālists, kuram ir vienkārša haltūra- ceļot pa valsti un aprakstīt dažādas vietas, kur var garšīgi paēst un atpūsties. Darbs nav ne grūts, ne sarežģīts. Naudas it kā pietiek un ar rezultātu pasūtītāji ir apmierināti. Tikai pašam varonim no apmierinājuma nav ne vēsts- neliekas viņam paša darba augļa rezultāti ne vajadzīgi, ne arī kādam noderīgi. Vien tukši pavadīts laiks. Tāpēc viņš pamazām mēģina atgriezties tur, kur viņa dzīvē bija kāds piepildījums. Tikai arī tā vieta ir izmanījusies.

Mēģinājumā atrast kaut ko no iepriekšējā, galveno varoni saved kopā ar divām jaunām paziņām- viesnīcas darbinieci un sevī ierāvušos pusaudzi.
Tāpat arī liktenis saved viņu kopā ar bijušo klasesbiedru, kurš nu ir slavens aktieris un kura vienīgās rūpes ir, lai viņa grāmatvedim būtu ko norakstīt izdevumos. Viņš var tērēt cik grib, bet nopirkt ko pats grib nevar. Parādi un naudas trūkums viņu tur kā ķīlnieku.

Un visam pāri mūzika, kura ļauj atcerēties tos senākos laikus un atmiņā izdejot tos. Ar Aituvīra iemācītajiem deju soļiem.

“Dejo – Aituvīrs teica. – Kamēr mūzika skan, lai tur kas, dejo! Vai tu saproti, ko es saku? Dejo, dejo un neapstājies. Nedomā par to, kāpēc tu dejo. Nedomā par to, kāda tam jēga. Tikko tu sāksi par to domāt, tā kājas necilāsies.”

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.