silja

Nosaukums: Silja.
Autors: Franss Ēmils Sillanpē
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1981
LPP: 306

Par grāmatu-
Silja Salmelusa bija pēdējā no Salmelusiem- kādreiz bagātiem saimniekiem, kuru liktenis veda pa īsu, bet ļoti košu un krāšņu dzīves ceļu.

Silja. Kalpone Silja. Jaunava Silja.

Šie trīs varianti figurēja šim vienam stāstam, kad meklēju Nobela prēmijas literatūrā ieguvušā Sillanpē darbus latviešu valodā. Bibliotēkā bija Silja un Kalpone Silja- izvēle krita uz Silju. Vēlāk, turpat bibliotēkā, pašķirstot Martinsona tulkoto Kalpone Silja, pamanīju nelielas atšķirības. Piemēram, Siljas tēvs Gusts tur bija tulkots kā Kuusta (ja pareizi atceros).

Jau pašā sākumā autors lasītāju sagatavo uz grāmatas traģisko finišu- Siljai ir atvēlēts īss mūžs. Viņa aizies savā divdesmit otrajā vasarā. Aizies tāpat kā citi Salmelusi- tēvs, māte, brālītis, māsiņa… aizies tāpat kā Salmelusu saimniecības turīgums. Tāpat kā Salmelusu plašie lauki, meži un ēkas.
Kurš padomās, ka pie vainas bija Gusta sameklētā saimniece no nabadzīgas dzimtas, kura neprata saimniekot tik lielā saimniecībā. Kurš padomās, ka tā bija Gusta paša vaina, ka nespēja laicīgi apstāties parādzīmju rakstīšanā vai vēl agrāk- naudas aizdošanā. Varbūt pie vainas bija sāpīgie likteņa triecieni, kuri pamazām sitot, spieda Gustam ar Silju doties uz citu draudzi un mēģināt dzīvot savādāk.
Gandrīz jau būtu izdevies, ja vien Siljas iesvētību laikā neaizietu Gusts. Tā Silja, kura bērnībā skraidīja pa savas lielās saimniecības pagalmu, kļuva par kalponi citās mājās. Tā viņu pamazām arī sāka saukt- par kalponi Silju un tā viņu arī atcerējās pēc viņas nāves.

Laikam pie vainas bija autora sākumā pateiktais- Silja mirs. Un mirs jauna. Līdz ar to visi šie lielie un mazie likteņa triecieni tika uztverti gandrīz vai ar šņukstiem. Pat tad, kad pati Silja vēl nebija dzimusi. Jo autors jau no paša sākuma liek iemīlēt Silju. Un šo iemīlēšanas grožus ne mirkli neatlaiž vaļīgāk. Līdz pat gulēšanai pirtskambarī klausoties bezdelīgu čivināšanā.

Tāds pasmags gabals, lai arī ik pa laikam pavīdēja arī kāds košāks cerību teikums. Bet to žēlumu un skaudro sajūtu mazināja autora talants (šo te varētu pasvītrot ar vairākām svītrām) aprakstot dabu, sajūtas, domas. Te patiešām varēja izjust un izdzīvot visu to, ko autors dāvāja lasītājam. Pie reizes, tā mazliet, varēja arī manīt kādus lielākus Somijas vēstures notikumus- revolūciju, varas maiņu, baltos, sarkanos, sacelšanos pret saimniekiem.

Bet tas viss bija fons. Fons skaistai, smaidīgai somu meitenei, kura mēģināja iet savu dzīvi ar savu saprašanu, naivumu, ilgām un cerībām, ignorēdama gan ļaužu valodas, gan nevalodas. Piedzīvojot, pazemojumu, mīlestību, uzticību un nodevību. Viņas īsais un traģiskais mūžs salauza viņas miesu, bet gars tapa norūdīts, skaidrs un visu viņa panesa bez vaidēšanas un žēlošanās.

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.