Nosaukums: Klavierētāja
Autors: Elfrīde Jelineka
Izdevniecība: AGB
Gads: 2005
Lappuses: 280

Par grāmatu-
Ērika Kohuta ir klavierskolotāja, kuras galvenā dzīves jēga ir mācīt saviem audzēkņiem pareizi nospiest baltos un melnos taustiņus, kā arī vienmēr laicīgi ierasties mājās, kur viņu gaida māte. Māte, kas savā četrdesmitgadīgajā meitā redz vienīgi bērnu, kuru ir jāaizsargā un jāpakļauj.

Ar Jelinekas darbu es iepazinos kādus gadus desmit atpakaļ- kinofilmā ”Klavierskolotāja”. Filma bija visai traka, jo Ērikai bija iedzītas tāāāādas naglas, ka tur pat gribēdams neko labu nevarētu izdabūt. Tagad, izlasot grāmatu, es varu teikt, ka filma bija spēcīga, bet kā jau tam jābūt- grāmata nesalīdzināmas reizes spēcīgāka.

Ja nu gadienā kādam ir vēlme pēc emocionāli piesātināta kino, tad šī filma neliks vilties. Abi galvenie tēli (un māte), joprojām turas atmiņā.

Visa bēda Ērikai laikam ir ne tuvu piepildītā dzīve. Un kā gan to piepildīt, ja blakus vienmēr ir tāda māte. Un viņa vienmēr ir blakus- koncertā, mēģinājumos (zvana attālumā), un pat naktī gultā. Jo māte grib, lai bērns ir blakus. Pat naktī.

Un nedod Dies’ bērns izdomās pucēties vai pirkt jaunu kleitu! Māte to sagriezīs vai izmetīs. Nu varbūt arī atļaus atstāt skapī, lai pēc tam būtu ko sagriezt.

Kohutu dāmām viss ir pēc pulksteņa- Kohuta vecākā zin, kad Kohutai jaunākai ir jānāk mājās pēc klavieru nodarbībām. Un ja kavējas, tad tiek grieztas drēbes, izmestas vakariņas un gala beigās vēl iekaustīta pati kavētāja.

Lai arī Ērikas māte savu meitu tur ļoti īsā pavadā, pašai Ērikai ir savi noslēpumi- viņa slepus dodas uz priekšpilsētu, lai lūrētu. Vienalga vai tas ir lēts turku pornosalons vai mīlas apskurbuši pārīši parkos. Viņai tie ir jāredz. Neko citu viņai nevajag. Neko citu viņa arī nevar paņemt.

Klemmers, šī mazā stāvpimpjzvaigzne, jau ilgi apspīd tuvāko apkaimi. Skaņmākslas kosmoss plešas tik plaši, sievietei ir tikai jāpastiepj roka, bet viņa samierinās ar mazumu!

Vienīgais vīrietis, kurš mēģināja tuvoties Ērikai ir Valters Klemmers- viņas nepilnus divdesmit gadus vecais audzēknis. Bet arī tur, parādās tādas barjeras, kurām ir pamatīgi apgrūtināta pārkāpšana.

Vai tiešām var būt, kā te rakstīts, ka viņai vajadzēs bāzt mēli viņam tūplī, kad viņš jāšus sēdēs tai virsū. Klemmers ļoti apšauba, vai viņš ir pareizi izlasījis, un vaino slikto apgaismojumu. To taču nevar būt rakstījusi sieviete, kas tik skaisti spēlē Šopēnu.

Var jau būt, ka bez filmas man šis stāsts liktos savādāks, bet sižeta zināšana nemaz i netraucēja. Jo var tikai apbrīnot autores spēju šo stāstu pasniegt ar tik bagātīgu fonu. Pilnībā iztiekot bez tiešās runas un metot pie malas kautrību, autore tik spilgti izklāsta visas mazākās detaļas un katra varoņu notikumus galvā. Un to, kas viņiem darījās galvā, ne tuvu nav viegli aprakstīt.

Šai pretīgajai sievietei piesolītais nav noņemts viņam no pleciem, šī mīlasveida nasta, ar kuru viņam tagad ir jādzīvo. Šī nasta ir tikai mēreni smaga, bet tās sekas ir dzīvnieka dzīvei.

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.