Pirms kāda laika manas mašīnas sānos iebrauca viens paziņa. Nu, cik nu to var saukt par iebraukšanu- nedaudz pieskārās ar savas mašīnas pakaļgalu- atpakaļgaitā brauca ārā no stāvvietas un nepārliecinājās, ka tur atrodas mans auto. Labi, ka tas notika lēnām un blakus bija cilvēki, kuri uzsauca un pievērsa uzmanību, lai šoferis apstātos laicīgi. Skāde praktiski nekāda- tik viena maza buktīte.
Paziņa atvainojās un dievojās, ka neko nemanīja. Vēl piebilda, ka viņa mašīnas parkošanās sensori nestrādā un atpakaļskata kamera bija netīra un neko nevarēja redzēt.

Un par to pēdējo piebildi man radās pārdomas.

Proti, mēs paliekam tizlāki. Jā, paliekam modernāki, tehnoloģiski nopakotāki un dzīves gaitās atvieglotāki, bet tizlāki. Un te es nedomāju kādu fiziski smaga darba veikšanu pa vecam. Piemēram, nav vajadzība iet ziemā uz strautu veļu mazgāt, ja jau ir veļasmašīna. Bet likt sev domāt, piedomāt, atcerēties un, kā teiktu Erkils Puaro- darbināt savas pelēkās šūniņas.

Mums ikdienas gaitās gandrīz nekas nav jāatceras, gandrīz nekur nav jāpiepūlas un gandrīz nekam nav jāiespringst. Lai samaksātu par pirkumu, mums nav jāskaita līdzi ne iedotā summa, ne izdotais atlikums- tagad karti nošvīkstini un lieta darīta. Nav pat jāatceras pin kods. Teju nekādas maņas nav jākustina un jādomā līdzi.

Tas pats ar tālruni. Agrāk bija jāgriež tālruņa ripa un cipari ātri vien iesēdās prātā. Piedomāji, atcerējies un iededzināji savā prātā. Varēji teju visiem saviem draugiem un paziņām uzgriezt numuru no galvas. Gan jau lielais vairums ripu griezēju vēl šobrīd varētu nosaukt visus to paziņu numurus, lai gan tie numuri jau sen vairs neeksistē. Tagad nemaz nezini pats savu numuru, kur nu vēl citu. Atkal nekustini neko un nemaz.

Arī mašīna. Aprīkota ar kamerām, sensoriem, gudrībām un visu pārējo. Mums tā neliek domāt līdzi. Vēl trakāk- atņem vajadzību pārliecināties un sekot līdzi pašam. Tā vietā mēs akli paļaujamies, ka tā visu izdarīs un pabrīdinās, ja kas nebūs kā nākas. Nepīkst? Tātad vēl var padot atpakaļgaitā. Jaunākie automašīnu modeļi vispār izslēdz cilvēku no vairuma darbību. Ērti? Jā, protams! Vai domā un seko līdzi mašīnas manevriem? Nē, protams!

Mazāk līdzdomājošus mūs padara arī dators– gan jau tas tekstā kļūdas parādīs un arī tālrunī korektors nostrādās. Ko tur vēl iespringt par -īt, -īties, -ināt, -ināties! Dators zina un es paļaujos. Kam man atcerēties to, ko dators zina un pratīs novērst. Vai e-pasta paroli atceries? Pareizi- priekš kam? Dators taču atceras.

Agrāk vajadzēja uzvilkt pulksteni- sienas, rokas, plaukta, modinātāju. Atcerēties, piedomāt, izdarīt. Šodien… šodien viss tālrunī notiek pats no sevis.

Notrulināmies. Pamatīgi notrulinām savas maņas, savu spēju atcerēties un savu domātspēju. Un te pat nav iespēja atkal ar pirkstu rādīt uz jaunākām paaudzēm un vecišķi novilkt- nu, kad mēs augām! Nē, notrulināmies mēs visi.

Kāds varbūt iebildīs- bet progress paģēr atvieglot cilvēkam dzīvi. Palīdz nedomāt par sīkumiem, neiespringt par nesvarīgām lietām, dzīvot ērtāk. Tā tas bijis jau no laika gala. Un droši vien viņam būs taisnība. Tikai- kur mēs beigās nonāksim un kam mēs to nedomāšanu un neiespringšanu taupām?