Seriāls – Bērnības gals.
Oriģinālnosaukums: Childhood’s End
Valsts: ASV
Žanrs: Zinātniskā fantastika
Lomās: Mike Vogel, Osy Ikhile, Daisy Betts, Georgina Haig, Charles Dance, Ashley Zukerman
Gads: 2015
Par seriālu–
Kādu dienu virs piecdesmit pilsētām parādās milzīgi kosmosa kuģi. Sākotnējās bailes un neziņu drīz nomaina ziņkāre- kas viņi ir un kāpēc ieradušies. Drīz vien viena kuģa kapsula ierodas pie kāda fermera un aizved viņu sev līdzi uz kuģi. Fermeris kļūst par kontaktpersonu starp atbraucējiem un Zemi. Atbraucējs sauc sevi par Karellinu un vēlas cilvēkiem palīdzēt izskaust slimības, badu, karus un citas nelaimes. Pamazām viņam tas arī izdodas un cilvēki sāk dzīvot mierā un saticībā. Tikai neviens nav redzējis Karellinu vaigā. Pēc vairākiem gadiem, kuros cilvēki dzīvojuši Pārraugu vadībā, Karellins beidzot nolemj parādīties cilvēkiem. Kad kosmosa kuģis nolaižas, no tā izkāpj Sātans- radījums ar āža kājām, ragiem, spārniem, asti un sarkanu ādu.
Miniseriāls tapis pēc sera Artūra Klārka tāda paša nosaukuma darba motīviem. Klārks dabu sarakstīja 1953.gadā un pāris reizes pielaboja dažas nianses. Latviešu lasītājs, diemžēl, ar Klārka darbiem nav lutināts, bet vismaz var viņa daiļradi iepazīt ar kino starpniecību (piemēram, 2001: Kosmosa odiseja).
Jāatzīst, ka no šī seriāla gaidīju mazliet ko vairāk. Vairāk tieši izpildījuma ziņā. Ne gluži jau uzreiz augstākās raudzes specefektus vai trakas kaujas (nekas no tā te nebija un nemaz arī nevajadzēja būt), bet tieši filmas gaisotni prasījās mazliet labāk noslīpētu. Laikam jāsaka kā ir- doma, ideja bija ļoti laba, bet izpildījums ne tuvu netika līdzi. Un šoreiz netika ne fons, ne aktieri, ne tēlojums. Tāds B klases televīzijas formāts ar ne pārāk lielām pretenzijām par māksliniecisko pusi.
Bet nu piedūrās pamatīgi. Man tā pati ideja, ka labais atbraucējs no Kosmosa, kurš spēs bez kaujas un asinsizliešanas savest kārtībā visas planētas cilvēku prātus, izārstēt no visām slimībām, atrisināt ekoloģijas jautājumus un ko tik vēl ne… jā, arī nemaz neparādoties sabiedrībai acīs, tapt pielūgtam un teju dievinātam, beigās izrādīsies Sātans. Nu, vismaz vizuāli. Es biju gatavs aplaudēt stāvus. Tāpēc arī visas sešas sērijas noskatījos bez viebšanās- sapratu, ka te jāskatās ne ar acīm, bet ausīm. Ļoti daudz zemteksta, domu, starprindiņu un kas tik vēl ne. Šādā ziņā seriāls bija izcils.




Seriālu vēl nezinu, bet grāmata ir lasīta. Man patika tā doma par, kā lai precīzāk formulē, cirkulāro atmiņu, vai. Proti, kāpēc cilvēkiem Sātans saistīts ar kaut ko ļaunu. Tāpēc, kā viņš (Karellens un viņa sugasbrāļi) ir klāt Zemes bojā ejas brīdī. Tipa- mēs to reiz jau pieredzējām. Varbūt seriālā tas nav, bet romānā bija.
Seriālā ar tām domu izteikšanām haltūrēja- it kā kaut ko skatītājam pasviež, bet tajā pat laikā aiziet pa citām sliedēm. Tā arī nesapratu, piemēram, par to notikumu ar krustiņu- te žņaudz, te izšķīst gabalos. Bet beigās nekāds sātanisms nebija.