Nosaukums: Burvju kalns.
Autors: Tomass Manns
Izdevējs: Liesma
Gads: 1976
LPP: 814

Thomas Mann, Der Zauberberg., 1924.
Tulkojums latviešu valodā- Ērika Lūse

Par grāmatu–
Kādā vasaras dienā Hanss Kastorps devās no savas dzimtās Hamburgas uz Davosu, lai augstkalnu sanatorijā apciemotu savu brālēnu Joahimu, kurš tur ārstējās no tuberkulozes. Sākotnējais plāns- paciemoties trīs nedēļas un braukt mājās, ātri vien izplēnēja, jo arī Hansam atklāja to pašu kaiti. Tā rezultātā viņš tur sabija septiņus gadus, kuru laikā Hanss sanatorijā iepazinās ar daudz cilvēkiem, viņu uzskatiem, viņu dzīvēm un nāvēm.

Budenbroki bija tas darbs, kuru es savulaik biju pierakstījis nobelistu lasāmā sarakstā iepretim Tomasa Manna vārdam, bet kaut kur uzskrēju tekstam, ka Manna labākais darbs esot Burvju kalns. Tā kā man ir brīvs režīms un neesmu piesiets kādiem priekšrakstiem, tad, bibliotēkas maiņu skapī ieraudzījis Burvju kalna abas daļas, grābu ciet un nesu mājās lasīt. Gan jau Budenbrokiem atradīšu citu laiku.

Jāsaka kā ir- grāmata ir pasmaga. Viļņveidīgi pasmaga un viļņveidīgi grūti saprotama. It kā sākums vienkāršs- jauns cilvēks atbrauc pie sava brālēna, tur dodas pastaigā, nedaudz parunājas, nedaudz iepazīstas ar citiem sanatorijas klientiem un personālu, tad… tad saprot, ka arī ir slims un liekas blakus istabā slimot. Tā ka sanatorijā laiks rit savādāk nekā lejā ‘’līdzenumā’’, tad jāmeklē iespējas sevi izklaidēt. Tur labi palīdz kāds filozofs Setembrīni, kurš uzņemas tādu kā skolotāja un apgaismotāja lomu, un garajās pastaigās māca jaunajiem cilvēkiem dažādas dzīves gudrības. Sanatorijā notiek dažādas lekcijas, var satikt dažādus cilvēkus, rīkotas dažādas balles. Protams, neiztiek arī bez kādas romantiskas dzirksts un nāves gadījumu. Tuberkuloze kā nekā.

Bet pamazām, ap grāmatas vidusdaļu, parādās gari un plaši filozofiski apcerējumi un prātojumi. Īpaši daudz to kļūst otrajā grāmatā, kad uzrodas Naftas kungs- tāds kā Setembrīni kunga pretinieks filozofiskajos uzskatos. Tad nu viņu strīdi bija īpaši… jāsaka kā ir- garlaicīgi. Nu, var jau būt, ka es neesmu tik filozofiski noskaņots un nemeklēju to apslēpto jēgu viņu dialogos, lai arī kaut kur biju dzirdējis, ka Manns šajā darbā ieslēpis tādu kā mājienu par Eiropas slimošanu un nespēju tikt skaidrībā ar savu nākotni, pagātni un tuvojošos Pasaules karu. Kaut ko jau tajā visā stāstā varēja nolasīt, bet tie filozofiskie prātojumi likās pārāk nogurdinoši un man, kā nesagatavotam lasītājam, arī nesaprotami.

Sākumā tā tuberkulozes būšana likās tāda kā noslēpumaina un bīstama, bet pamazām tas viss pārvērtās par tādu kā, pat nezinu- privilēģiju, vai? Vismaz tāda bija sajūta- viņi visi tur dzīvojas, ēd, guļ, mēra temperatūru, pastaigājas, ēd, guļ… tāds labs, dīkdienisks režīms, kurā nav jāstrādā, jārisina problēmas, jāgatavo ēst vai jārisina kādi nebūt sadzīves jautājumi. Tu it kā esi slims un tev vajag atrasties te augšā un dzīvot kā dievam Olimpa kalnā. Bija sajūta, ka vairumam pat patika šādi slimot. Paši izveidojuši tādu kā savu mikropasauli ar vietām pie ēdienu galdiem, laikiem pastaigai un diendusai. Tajā pašā laikā viņi visi ir tik tukši un pat bezjēdzīgi, ka Setembrīni un Nafta rāvās melnās miesās, lai to kompensētu (manuprāt, pārcentās). Un tāpēc Pēperkorna parādīšanās bija kā svaiga gaisa malks. Lai arī īss.

Droši vien te visas tās pēclasīšanas sajūtas un pārdomas nav iespējams aprakstīt. Pieļauju domu, ka šī grāmata būtu ļoti laba kādam lasīšanas klubiņam vai filozofijas semināram, lai varētu šķetināt visas tās pamanītās un nepamanītās atziņas un autora slēptos mājienus.

Man patika tā doma par Eiropas vājumu un pārāko ieslīgšanu filozofijā un apcerīgumā, kas īpaši tiek izcelta šobrīd, sakarā ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai, kā arī ar Eiropas pārāk lēno mošanos bruņoties, sankciju ieviešanai un savas dzīves telpas sakārtošanai. Baigi jau sasaucās ar to tuberkulozi un beigu sprādzienu.