Labais tonis jau tomēr prasa, ka nevajag pazust no bloga pārāk ilgu laiku. Nu, vismaz prasties un ierakstīt, ka gaidāma pazušana. Bet… bet dzīvē viss notiek ne tā, kā paģēr labais tonis. Tad nu mēģināšu tagad mazliet iebērt kādu burtu blogā un pie reizes ne pārāk ieslīgt taisnošanās un solīšanās aprakstos, ka teju kopš gada sākuma aizgāju ziemas guļā.

Viss ir gaužām vienkārši- mazliet prasījās atiet. Atiet no ziņām, interneta, rakstīšanas, lasīšanas, iedziļināšanās un domāšanas par to, kurp šobrīd virzās notikumi pasaulē. Ja es nebūtu labi audzināts, tad varētu ar dažiem bieziem vārdiem aprakstīt, ko domāju par tiem virzieniem, notikumiem, personāžiem ar viņu mērķiem un ļoti ticamiem galapunktiem.

Tāpēc vienkārši nespēju blogā neko ierakstīt. Gluži vienkārši likās, ka pie visas tās informāciju gūzmas galīgi neiederētos mani iespaidi par grāmatām, filmām vai [lauku] dzīvi kopumā. Bet laiks iet un laiks paiet. Un tas dod mazliet atelpas. Nav tā, ka pasaules notikumi uzņēmuši mierīgākus virzienus, drīzāk aizgājuši dziļākā … [atgādinu sev- esmu labi audzināts]. Bet cik tad ilgi klusēsi? Un cik ilgi turēsi klusu blogu? Pie tam, ja jau rakstījis tik ilgi. Starp citu, marts man jubilejas mēnesis- blogam jau deviņpadsmit. Nākamgad apaļnieks. Nu jā, vēl jau kaut kas izlasīts pa šo laiku, kaut kas noskatīts, kaut kas piedzīvots. Un kamēr pasaulē nav sācies pilnīgs [esmu labi audzināts un rupjus vārdus nelietoju], varētu padalīties ar tiem iespaidiem (un, protams, ar jaunajiem arī). Kazi, varbūt sanāks pozitīvi atšķaidīt visus tos pasaules notikumus ar kādu labu grāmatu vai lauku dzīves ainiņu. Varbūt pat kādu politisku pārdomu rakstu (vēlēšanu gads, kā nekā). Pavasaris ar nesen atnācis, dārgā apkures sezona beigusies (man gan liekas, ka tā sezona nevis beidzās, bet pārvērtās par dārgās degvielas sezonu), gājputni atlidojuši (ar droniem), puķītes zied, bērzu sulas… dzīve turpinās. Un jāmēģina tā pozitīvi turpināt to dzīvi arī blogā. Cerams, ka bloga lasītāji nav man atmetuši ar roku un tā turpināšana būs foršā bariņā.