Domāju, ar kuru kaimiņu tad labāk sākt savu seriālrakstu. Nospriedu, ka jāsāk ar ‘’Gleznotāju’’. Es gan nezinu, kurā dzīvoklī viņš dzīvo un, kāda ir viņa īstā nodarbošanās, bet viens ir skaidrs- man kaimiņos mīt Gleznotājs. Nav svarīgi kura diena un cik rāda pulkstenis, bet tiklīdz Gleznotājs ir pabeidzis savu kārtējo mākslas darbu, viņš uzreiz to liek pie sienas. Ņem perforatoru un izurbj caurumu. Tāds, viens īss perforatora urbiens- brrrr, brrrrrr. Un klusums. Viss! Dažreiz laikam gan viņam nesanāk pareizi nomērīt, vai arī glezna ir pārāk smaga, tad seko vēl viens urbiens- brrr, brrrbrrrrr. Un klusums. Glezna pielikta. Un nav svarīgi vai tas ir darba dienas agrs rīts vai brīvdienas vakars- glezna ir jāpieliek, lai tur lūst vai plīst! Mājas mierīgo dzīvi un mājīgo klusumu, tad pārtrauc īss perforatora uznāciens un vēl nemaz ļaudis nav paspējuši nobīties vai sašust par troksni nepiemērotā laikā, kad viss jau noklusis.

Pēc vairākām dienām, nedēļām, varbūt pat mēneša, tas viss atkārtojas. Citreiz varbūt ar biežāku urbšanu. Tas varētu nozīmēt, ka gleznotājs laikam nedaudz pārkārto savas gleznas un pārliek tās uz jauniem āķiem. Tad urbis skan biežāk. Bet, tikai nedaudz biežāk- varbūt trīs vai četri īsi urbieni un viss. Gadās arī kāda miniatūrglezna- tad ātri noskan īss brr un viss. Laikam mazas gleznas mazam āķītim ar to ir gana. Pēc tam klusums. Viss sakārtots, pārkārtots un urbjmašīna atkal nolikta rokas stiepiena attālumā- drīz taču vajadzēs atkal.