Nosaukums: Nepareizā laika stundenis.
Autors: Laimonis Purs
Izdevējs: Liesma
Gads: 1971
LPP: 148

Par grāmatu–
Ziguns Liepkalns ir izmeklētājs un viņš nolemj savam draugam rakstniekam pastāstīt kādu stāstu, kuru viņš nesen sācis izmeklēt un nonācis pie interesanta atrisinājuma.

Mamma palūdza uztaisīt nelielu tīrīšanu grāmatu kastēs, kas kādu laiku jau gaida savu kārtu. Protams, es jau nebūšu es, ja kādas grāmatas nepaņemšu izlasīt (pašam plauktā savs tūkstotis nelasītu grāmatu, bet stiepj vēl). Paņēmu dažas tādas mazas, plānas grāmatiņas. Apmēram kā tajos laikos izdoti dzejas krājumiņi. Starp citu- mūsdienās vairs tādas mazas un plānas grāmatiņas vairs neizdod. Laikam tas bija tāds padomju laika fenomens- izdot vienalga ko un vienalga cik plānu, lai tik būtu tirāžas, kuras varētu ierakstīt piecgades plānos.

Labi, atpakaļ pie grāmatas.
Laimonis Purs ar savu pilskalnu tetraloģiju ir nopelnījis to, ka arī cita viņa darbi ir jāizlasa. Tas arī bija iemesls, kāpēc es šo grāmatu paņēmu izlasīt, pirms to nodot tālāk.
”Nepareizā laika stundenis” ir kā turpinājums citam viņa kriminālstāstam ‘’Ēna ceļa garumā’’. Arī šoreiz ir rakstnieks un izmeklētājs, kurš izmeklē kādu neparastu notikumu no pagātnes.

Šoreiz notikumi risinājušies Otrā pasaules kara laikā, kur tika lauztas dzīves, apmeloti kaimiņi, vajāti komunisti un viens otrs simpatizējis vāciešiem. Ar valsts varas atļauju Mārtiņš Cinis slepkavoja cilvēkus- viņš attīrīja Eiropu. Un pie reizes piesavinājās dažādas vērtslietas, kuras noslēpa. Vēlāk, kad tās atrada, tur bija kāds necils ‘’Luis Grisel’’ kabatas laikrādis ar gravējumu. Tad nu šis pulkstenis kalpoja kā pierādījums un iemesls atrast tā saimnieku un uzzināt, kas ar viņu noticis.

Pat īsti nezinu, ko teikt… grāmata sevi nosaukusi par ‘’gandrīz detektīvstāsts’’, bet nekāds dižais detektīvs tur nav. Tāds padomju milicijas fons ar jaunu un apņēmīgu izmeklētāju priekšplānā, kurš ļoti cenšas. Tik tas stāsts ar visiem Ozoliņiem, Liepiņiem, Krūmiņiem… man viss sajuka. Un lasot tālāk skaidrāks nepalika ne pa gramu. Tas stāsts bija saraustīts un dažbrīd ne līdz galam izstāstīts. Un tas nebija tāpēc, lai saglabātu intrigu. Vai interesi. Drīzāk, lai saglabātu grāmatas plānumu.
Sajūta, ka tas bija kāds pasūtījums, kuru autors ķeksīša pēc arī veica.