Nosaukums: Lidosta.
Autors: Arturs Heilijs
Izdevējs: Liesma
Gads: 1980
LPP: 458

Arthur Hailey, Airport., 1968.
Tulkojums latviešu valodā- Vanda Vikane

Par grāmatu–
Kādā janvāra pievakarē Linkolna starptautiskajā lidostā plosās sniega vētra. Lidostas vadītājam Melam Beikersfeldam ir jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai nodrošinātu lidostas darbu- jāorganizē sniega novākšana no skrejceļiem, jāpieņem tuvējās pilsētiņas protestētāji, jāuzrauga iestigušās lidmašīnas novākšana, lidostu veikalu darbs un daudzi citi jautājumi, kas saistīti ar lidostas darbu. Un paralēli viņam jārisina jautājumi gan par sievu un bērniem, gan brāli, gan sevi pašu.
Turklāt, viņam piezogas nelāga nojauta, ka šovakar lidostā var notikt kaut kas nelāgs.

Šī grāmata man bija sens un ilgi līdzvelkošs literārais parāds. Gadiem tā stāvēja aiz stikla vecāku grāmatplauktā, vēl gadus to mēģināju sev iemānīt liekot lasāmsarakstos, bet tā arī nesaņēmos. Līdz šim brīdim.

Jāsaka kā ir- šedevrs nav, bet tīri laba romantiski spriedzpilna drāma. Bija tāda sajūta, ka autors nolēma pieiet sižetam pavisam vienkārši- ielikt ierobežotā telpā (lidostā) visu, ko vien var ielikt. Traku spridzinātāju, nomāktu pašnāvnieku, ķildīgus laulātos, mīlniekus ar piedegušu pannu, sniega vētru, protestētājus, personīgās problēmas, …. gan jau bija vēl kāds sižeta atzariņš. Nevar noliegt, autoram godam visu izdevās izstūrēt līdz hepī-endam un neko nepazaudēt pa ceļam. Pat riebīgi kašķīgo Mela sievu. Vispār sievietes te tika labi noliktas pie plīts– jau minētā kašķīgā sieva (un ne viena vien), ne pārāk attapīga (toties ar lieliem pupiem) apdrošināšanas polišu tirgotāja, stjuartes mīļākās, viltīgā bezbiļetniece…. Skaidrs, ka šādā kompānijā visu nācās paveikt večiem. Ko padarīsi- septiņdesmitajos par dzimumu līdztiesību daudz nebēdāja.

Tā kā esmu zemes cilvēks, tad man grūti spriest cik daudz un cik slikti vai labi ir novecojis šis darbs, bet nenoliedzami var redzēt, ka autors ir pamatīgi sagatavojies un labi piestrādājis pat pie dažādiem sīkumiem un faktiem. Tajā pat laikā ar tiem nenogurdināja lasītāju. Viss pareizās devās.

Lai arī sižets bija vienkāršs un viegli paredzams, man patika. Patika kā autors spēja savērpt kopā visas tās mazās stāsta tērcītes, kas vienu brīdi it kā ir kaut kur fonā, bet pamazām ieņem tādu kā svarīgu lomu stāstā un beigās viss saiet vienā pamatīgā ekšenā. Jo nevajag aizmirst, ka viss stāsts ir vien par kādām sešām vai septiņām stundām. Tiesa, ar daudz atkāpēm tālākā un tuvākā pagātnē.

Starp citu- ”Lidostai” ir arī ekranizācija ar vēl veseliem trim turpinājumiem. Filmu gan neskatīšos, bet kādu citu Heilija grāmatu varētu kādu dienu izlasīt (piemēram, Riteņus vai Viesnīcu).