Nosaukums: Gaiļu kalna ēnā.
Autors: Osvalds Zebris
Izdevējs: Dienas Grāmata
Gads: 2014
LPP: 174

Par grāmatu–
Zemnieka dēls Rūdolfs Reiznieks tiek ierauts 1905.gada nemieros. Izmucis no soda vienības nagiem, viņš gadu vēlāk ierodas Rīgā, lai izpirktu grēkus par saviem nodarījumiem.

Kad izlasīju grāmatu ”Andris un Kalna Klapētājs”, bija āķis lūpā un gribēju izlasīt vēl kādu autora grāmatu. Bibliotēkā paņēmu visas pieejamās autora grāmatas un nospriedu, ka jāsāk (jāturpina) iepazīšanās ar ”Gaiļa kalna ēnā”. Kā nekā labas balvas, atsauksmes un kas tik vēl ne. Man gan ar sēriju ”Mēs. Latvija, XX gadsimts” bija diezgan bēdīga pieredze (viena grāmata, viena vilšanās (šīs sērijas grāmata ”18”)), bet tas bija sen. It kā…

Tā nu sanāca, ka arī te man bija vilšanās. Nespēju es ielasīties. Nu tā, ka nemaz. Visu laiku bija sajūta, ka darbs nav noslīpēts. Epizodiski sanāca uztvert kādu stīgu, bet pēc dažām lappusēm viss pajuka. Ja autora doma tāda arī bija- radīt kaut ko neskaidru un fragmentāru, tad jā, tas izdevās. Bet es par to nespēju paust sajūsmu. Man pietiktu, ja būtu neliela šūpošanās no tagadnes uz pagātni, bet te vēl ik pa laikam tika mainītas pašas šūpoles, virzieni, amplitūda un kas tik vēl ne. Bija pagrūti lasīt un noturēt vēlmi turpināt lasīt.
Arī galvenais tēls bija tāds nekāds. Vismaz es viņu nekādi nevarēju ”atkost”. Un beigās tas tēla skaidrojums nu nekādi nesalikās ar to, ko lasīju. Sajūta, ka viss tika pārāk ”piedzīts” pie vēstures faktiem un personālijām.

Taisnības labad gan jāsaka, ka beigas nedaudz visu salika pa plauktiņiem. Gan ar to šūpošanos, gan pusrūdolfiem, gan fragmentiem. Tik, manuprāt, ar to bija par maz, lai varētu teikt, ka grāmata sniedz kādu literāru prieku. Līdz ar to arī pārējās paņemtās autora grāmatas atdevu bibliotēkā neizlasītas. Nesaku, ka nemēģināšu vēl kādu reizi. Gan jau. Lai viss nosēžas, tad jau redzēs.