Oriģinālnosaukums: Sisu: Road to Revenge
Valsts: Somija
Žanrs: Grāvējs
Režisors: Jalmari Helander
Lomās: Jorma Tommila, Stephen Lang, Richard Brake
Gads: 2025

Par filmu–
Otrais pasaules karš ir beidzies un PSRS kontrolē paliek daļa Somijas teritorijas. Atami Korpi mājas palika šajā teritorijā. Tāpēc viņš nolemj doties turp, izjaukt un pārvest māju uz neokupēto Somijas teritoriju. To uzzina padomju ģenerāļi un uzdod Igoram Drogunovam, tam pašam virsniekam, kurš nogalināja Korpi ģimeni, atrast un iznīcināt gan pašu Korpi, gan viņa leģendu.

Pirmā filma ļoti patika– labs, pieklājīgā stilā ieturēts grāvējs ar pamatīgu asiņu un dažādos veidos miesas iznīcināšanas devu. Skaidrs, ka uzreiz plānā bija arī nākamās daļas skatīšanās. Noskatījos.

Sajūtas ir divejādas- it kā jau tā pati ļauno cilvēku pataisīšana par beigtiem, bet… bet īsti vairs nav tas. Vairs nebija tā asiņaini gaumīgā estētika, kas filmu pavadīja pirmajā daļā. Dažbrīd bija pat sajūta, ka režisoram gribas iepīt vienu vai otru asiņu vai sāpju izsaucošu epizodi, lai arī tā nemaz īsti neiederējās filmā. Pārcentās mazliet.

Neskatoties uz tām neiederīgām epizodēm, kopumā filma līmeni noturēja- nogalināja daudz un dažādi. Šoreiz pamatīgi dabūja ciest padomju zaldāti ar ļauno miesnieku Igoru priekšgalā. Atšauti, sarauti, saspridzināti, sagriezti, sadedzināti… pat vecā, labā kirka tika pie darba. Mērķtiecīgais un nerunīgais soms pamatīgi pabojāja padomju armijas skaitlisko sastāvu. Nemirstīgais savu leģendu ne tikai noturēja, bet pat mazliet uzspodrināja. Atami Korpi neatlaidība un izturība vien ir ko vērta. Gandrīz vai mitoloģisks stāsts par cilvēku, kuru nav iespējams salauzt. Stāsts, kas izceļ mērķtiecību, neatlaidību un nesalaužamu garu.  Jā, šīs īpašības parāda vienkāršā un brutālā gaismā, mazliet atšķaidot ar tikpat brutālu humoru, bet tur arī ir savs šarms.

Lai arī cerēju uz ko vairāk, sava tiesa prieciņa tika. Un galvenais- nenosita apetīti gaidīt trešo daļu (pagaidām gan neviens vēl nav teicis, ka to filmēs).