Derīguma termiņš jeb ar Mocartu par dzīvi.
Tā kā šodien vienā medicīnas iestādē vērās vaļā pieraksts pie ārstiem nākamajam gadam, tad man viss rīts pagāja tālruņa klausulē klausoties Mocarta Mazās naktsmūzikas fragmentu, kuru ik pa laikam pārtrauc ‘’visi operatori ir aizņemti, gaidīšanas laiks … minūtes’’. Jā, ir laiks, kad jāķer koncerta un teātra izrādes, un ir laiks, kad jāķer pieraksti pie dakteriem.
Kamēr klausījos Mocartu, tikmēr pa galvu jaucās visas tās vizītes pie ģimenes ārstiem, pierakstiem, slimošanām un ar vecumu nopelnītām obligāti vēlamajām veselības pārbaudēm.
Redz, ir tā, ka slimības ne vienmēr saskaņo visu ar personas koda pirmo daļu. Un to apstiprina pēdējā laikā lasītais un dzirdētais, ka visādas vecuma kaites tagad parādoties aizvien jaunākiem pacientiem. Ik pa laikam intervijās ar dakteriem izskan, ka viena vai cita slimība tiek atklāta ne vairs 50, 60 vai vairāk gadīgiem (kā papīros ierakstīts), bet jau 40-45 gadu vecumā. Šis viss nonāk mazā pretrunā ar tām (pagaidām vēl) retajām manām vizītēm pie ģimenes ārsta. Proti, kad aizeju pie ģimenes ārsta, tad pie reizes arī paprasu vai jāveic kādas pārbaudes. Negribētu būt tas, kuram kāds dakteris pēcāk adresēs ‘’un kur jūs bijāt agrāk?’’. Un kā nekā- ja jau ej pie viena speciālista, tad pie reizes vari ieskriet pie cita un pārbaudīt to, kas jāpārbauda vecuma dēļ. Tad nu tajās vizītēs ģimenes ārste man iedod kādu vecumam atbilstošu nosūtījumu, piemēram, ultrasonogrāfijai, kardiogrammai vai pie kāda speciālista. Parasti tad arī parēķina manu vecumu un nosaka, ka pie tāda speciālista man vēl nav jāiet, pie cita man vēl nepienākas, vēl pie cita būs jāiet pēc pāris gadiem. Ne šobrīd. Vienkārši- vēl esmu pārāk jauns tādām pārbaudēm. Derīguma termiņš vēl nepaģēr, ka man kaut kur jāiet. Jāpaaugas.
It kā jau viss pareizi- ja nesūdzies un ģimenē ar nav bijuši šādu vai tādu gadījumu, tad nav ko velti noslogot mediķus ar pārbaudēm. Neesi taču kaut kāds hipohondriķis. Bet… bet kā tur bija ar to ‘’ vecuma kaites tagad parādoties aizvien jaunākiem pacientiem’’?
Nogulēsi, palaidīsi garām iespēju un, skat- varēsi bojāt statistiku ar ielaistu kaiti vai vēl trakāk- pavilksi uz leju valstī dzīvojošo vīriešu vidējo dzīves ilgumu. Jo… jo priekšraksti, papīri, programmas, vadlīnijas neparedz, ka visādi piecdesmitgadīgi jaunieši ies meklēt sev vecuma kaites. Tas pienākas tikai tiem opīšiem, kuriem ir piecdesmit viens gads. Secinājums- kamēr tos priekšrakstus nemaina, līdz pārbaudei (vai slimībai) ir jānodzīvo.
Gandrīz vai kā datorspēlē, kurai fonā skan Mazā naktsmūzika- jācenšas tikt nākamajā līmenī, kur tiksi pie jaunām bruņām un ieroč… tpu- tiksi pie jauniem nosūtījumiem un izmeklējumiem.
Tev gan ir uzņēmība pa medicīnas iestādi pārbaudēs staigāt… Es gadiem tur nerādos. Tik tad, kad tiešām kāda kaite mani panākusi un bez vizītes pie daktera nu nekādi. (Tās, ka reizi divos mēnešos dodos plānveida vizītē pie sava speciālista atrādīties, par cik 2.grupa pēc medicīniskiem rādītājiem – tas neskaitās, tik zināms ķeksis un kārtējā recepte nākamajiem mēnešiem zāļu devai).
Var jau būt, ka man tā nevēlēšanās parastā poliklīnikā pie ārsta doties sakņojas padomjlaikos, kad pie jebkura ārsta kabineta durvīm bija rindas uz vairākām stundām neatkarīgi no tā, ir pieraksts vai nē. Jo pensionāri/es sasēdās rindā papļāpāšanai ne tikai pie kabineta durvīm, bet arī ārsta laiku aizrunāt tā, ka sēžot rindā pat ar visu pieraksta numuriņu reizēm nebija garantijas, ka tiks pie ārsta, jo tam tomēr darba laiks no līdz…
Zin kā- pārbaudes ir vieglākas un nesāpīgākas, kā ielaista kaite. Nav jau grūti dažas dienas gadā atrādīties dakteriem. Grūtākais ir pierakstīties pie viņiem :)