Nosaukums: Degoša sala.
Autors: Jānis Akuraters
Izdevējs: Liesma
Gads: 1971
LPP: 114

Par grāmatu–
Smailis Zimza pēc vairākiem gadiem atgriežas tēva mājās un izstaigā savas bērnības takas un domās atgriežas gan mājas dzīvē, gan skolas gados un sarunās ar savu pirmo mīlestību.

Arī šī ir viena no tām mazajām un plānajām grāmatiņām, kuras saņēmu došanai prom, bet kāda iekšējā balss teica, ka vispirms tā kā derētu izlasīt. Pirmā bija ”Nepareizā laika stundenis”.

Jānis Akuraters ir zināms un lasīts autors- viņa ”Kalpa zēna vasaru” lasīju kaut kad sen skolas gados (lasi- neko īsti neatceros) un vienīgais, kas palicis prātā- tas bija autobiogrāfisks darbs.

Izrādās, ka arī Degošā sala ir autobiogrāfiska. Un vēl tā ir ļoti, ļoti tēlaina. Kā sāku lasīt, nonācu tādā pašā sajūtā, ka lasot Straumēnus- it kā esi nokļuvis kādā ļoti mierīgā, mīļā un ļoti tēlainā gleznā. Un sajūta tāda bija teju visu grāmatu- autors tik ļoti spieda uz fonu, ka nemaz tā īsti nepiefiksēju tos dažu tēlus, kuri pavīdēja starp lappusēm.

Vienu gan piefiksēju- izrādās, ka vārds Rūta/Ruta ir atvasinājums no Birutas (tā sauca Smaiļa pirmo mīlestību. Un laikam arī vienīgo). Tas likās tāds interesants un pašam iepriekš nepiefiksēts fakts.

Pašu grāmatu grūti nosaukt par aizraujošu lasāmvielu vai arī veltīt tai kādus citus dinamiskus epitetus. Tā drīzāk bija mierīga un relaksējoša pastaiga dabā, kurā tu vari redzēt savu atspulgu. Autors tā rāmi un bez steigas izvadā lasītāju pie rociņas un parāda, kas ir dzīve un kā tā tiek krāsota. Grāmata ir maza un plāna, bet sajūtu un domu tur tik daudz, ka pietiktu pāris sējumiem.

Man patika. Pat tik, ka nospriedu tai atrast vietu plauktā.