Ar ļoti lielu cieņu un apbrīnu klausos tos stāstus, kur cilvēki stāsta par nesen iegādāt īpašumu, kurā plēšas un ņemas, lai to savestu kārtībā- izved atkritumu kalnus, izzāģē vecus kokus, atbrīvo pļavas no krūmiem. Tas tāpēc, ka pats tam esmu gājis cauri. Kad iegādājāmies īpašumu laukos, tad vēl nenojautām, ka vajadzēs ”līst līdumu”. Bet kā ķērāmies kādam stūrītim klāt, tā atkritumu maisi pildījās viens pēc otra. Lielgabarīta atkritumiem izsaucām lielo konteineru, bet visa apkārtne bija pilna ar sīkumiem- mazām zāļu pudelītēm, logu stikliem, veciem apaviem, metāla detaļām,… Īpaši ”jauki” bija lasīt vecos logu stiklus- tie bija plīsuši interesantās formās (asas, garas šķēpeles) tā, ka varēja ne tikai sagriez pirkstus, bet palikt bez rokām un kājām.
Bija vēl doma sakopt grāvmalu, bet arī tur uzrāvāmies uz atkritumu kalniem- jau ar nelielu kultūrslāni bija apaugušas zāļu pudelītes, krējuma burciņas, apavi…

Pamazām jau apkārtne tīrījās, bet laikam tas process ir teju mūžīgs, jo nupat ”uzrāvos” uz kārtējo arheoloģiju– gribēju nedaudz nolīdzināt zālāju aiz šķūņa un jau ar pirmajiem lāpstas dūrieniem cēlu ārā vecas durvju eņģes, apavus, pudeles, māla poda lauskas, stieples… Tas viss nelielā laukumā, lāpstas dziļumā. Bail domāt, kas tur nāks vēl ārā. Un, kas vēl varētu nākt, ja vajadzētu rakties dziļāk.

Tas viss velk uz jautājumu- kāpēc? Kāpēc cilvēki savā (SAVĀ!) īpašumā taisīja atkritumu bedres/kalnus/grāvjus? Saprotu, tas viss ir no padomju laikiem krājies un tad ”savs īpašums” īsti nebija. Bet tomēr- tu te dzīvo, atpūties, iekop kādas dobītes, audzē vistiņas… un tepat arī izgāz atkritumus! Kā?!

Vai tad tajos laikos nebija atkritumu urnu un laukos pēc tām nebrauca? Bija taču tādi pelēka metāla bunduļi, kurus ik pa laikam izveda. Nezinu gan vai laukos tad bija problēmas ar izvešanu, bet lai vai kā- atkritumu toreiz taču nebija tik daudz. Apavus un drēbes novalkāja līdz ručkai, pudeles nodeva, plastmasas iepakojumu nebija, papīra iepakojumus sadedzināja. Bail domāt, kas būtu, ja tolaik būtu bijis šāds sadzīves atkritumu ”ražošanas” apjoms, kāds ir mūsdienās.

Tas tiešām bija padomju cilvēka sabojātais skats uz dzīvi, privātumu, personīgo labumu un skaisto sev apkārt? Nebija nauda? Veciem cilvēkiem nebija iespēju citādāk atbrīvoties no saviem atkritumiem? Tāpēc lielais vairums no lauku mājām tika piegānītas ar pašu saimnieku sadzīves atkritumiem, kurus nu jaunie īpašnieki ir spiesti mēzt un vest uz poligoniem? Šobrīd taču tā neviens vairs nedara- nerok atkritumus savā īpašumā, ne? Esam izauguši? Beiguši būt padomju cilvēki? Apzināmies sava īpašuma vērtību? Varbūt tas bija izglītības un izglītošanas jautājums?

Nezinu vai un cik vietās man laukos vēl gaidāmi šādi apslēptie dārgumi. Lai gan nē, vienu vietu es zinu- pirms padsmit gadiem to sākām ”plēst”, bet pēc vairākiem maisiem padevāmies (citi darbi ar bija jāpadara). Šobrīd tur pa virsu aug zālīte un, ejot tur pāri ar trimmeri, man katru reizi jādomā, ka drīz vajadzēs to vietu sakopt. Negribētos to atstāt nesatīrītu vēl uz vienu paaudzi.

Man nav atbildes uz to jautājumu. Pat nezinu vai gribu arī rast to atbildi, jo bail, ka tajā mirklī man būs jāattaisno tie visi atraktie un vēl atrokamie atkritumi manā īpašumā. Tajā pašā laikā negribu arī nevienu nosodīt- nezinu kādi motīvi un domas toreiz vadīja cilvēku rīcību. Tagad varu tikai visu tīrīt, sakopt un uzskatāmi parādīt sev un saviem bērniem, kas notiek, kad nedomā ne zaļi, ne pareizi un ne uz priekšu.