Vakar savā lauku saimniecībā atklāju pļaušanas sezonu. Pirms tam trimmeris tika darbināts pāris epizodēs (pērnie avenāji, daži sakopšanas kaktiņi, utml), kas īsti pie zāles pļaušanas neskaitās.

Parasti trimmerējot zāli sanāk sezonā nopļaut savu sauju ar kukaiņiem, vardēm, ķirzakām un čūskām. Lai kā skatītos un, lai kā uzmanītos, nav iespējams no tā izvairīties. Lai arī redzu, ka kaimiņu stārķis pēcāk par šo visu ļoti priecājas, pašam prieka no tā maz. Žēl to mazo radību. Cenšos jau pļaut vienmērīgi un ar virzību uz perimetru, lai zvēri var pagūt aizmukt, bet tāpat bez upuriem neiztikt.

Vakardienas sezonas atklāšana sanāca vēl par kārtu nepatīkamāka. Nopļāvu zaķēnu… Pirms dienām piecām sešām nejauši uzgāju zaķēnu midzeni zem viena smiltsērkšķu krūma. Tur bija pieci zaķēni. Forši mazi, pūkaini kamolīši. Tad nu pēc tam mēģināju organizēt savus darbus tā, lai netraucētu tiem. Arī vakardienas pļaušanu sāku teritorijas otrā malā, lai ar trimmera troksni netraucētu zaķēniem.

Bet… laikam jau viņi bija tik lieli, ka ligzdu atstāja (vēlāk aizgāju pārbaudīt- zem krūma bija tukšs) un katrs aizļekatojuši savās gaitās. Diemžēl, viens bija ‘’paslēpies’’ manā pļaušanas zonā. Lai arī es jau tā pļāvu uzmanīgi un trimmeris ir ļoti skaļš, jaunulis laikam bija nospriedis, ka ir labi paslēpies un es paiešu garām. Paslēpies bija pat ļoti labi, bet garām nepagāju….
Baigi riebīga sajūta bija pēc tam.

Pirms dažiem gadiem, strādājot ar trimmeri, iztraucēju vienu ūdensžurku. Tā bija vienīgā reize, kad apzināti laidu trimmeri virsū dzīvai radībai.
Bet trimmerēšana jau nav vienīgais ‘’asiņainais darbs’’ laukos. Vēl jau ir jāgalina gliemeži, skudras, kurmji un jāslaktē dažādi grauzēji. Arī ar bebru jākaro. Tā tas bijis vienmēr. Un būs!

Vēl vakar dienas beigās bija jāsazāģē vecā zaru čupa un zem tās atklājās ūdensžurku midzenis…. Nācās ‘’nokopt’’. Nav patīkami, bet neko darīt- tas ir dārza kaitēklis.

Tā nu dzīvojam un strādājam- no vienas puses stādām, kopjam, aizsargājam, bet no otras puses sanāk arī galināt un bendēt.