Tā kā man laukos šis gads pagāja pamatīgā Spānijas kailgliemežu zīmē, tad man jau rudenī bija plāns (un cerība), ka varēšu tos mūdžus nedaudz samazināt bez lielas ņemšanās. Proti, biju pamanījis, ka viņiem ļoti patīk dēt savas olas zem melnās plēves, kas uzklāta uz augsnes. Man šādi plēves klājumi ir gan zemenēm, gan ķirbjiem. Pēdējiem rudenī plēve bija paredzēta ņemt nost un biju gatavs, ka zem tās atradīšu šo gliemežu olas, kuras viegli varēšu savākt un nolikvidēt.

Olas bija, tik nebiju gatavs, ka to būs tik daudz. Uz katru kvadrātmetru bija no pārdesmit līdz tuvu pie simts olām. Un līdz ar to tā vākšana sanāca baisi ilga, baisi ķēpīga (mazas olas, kuras īsti nevar savākt ar pirkstiem un ja ņem ar dārza lāpstiņu, tad augsne nāk līdzi- ķēpīgs darbs un pamatīgs daudzums ar augsni) un jāsaka godīgi- mežonīgi apnicīga. Ej tagad te tupus un rāpus vāc 300 kvadrātmetrus ar sīkiem knibuļiem… Tāpēc iedomājos, ka drīzi solītās rudens salnas varētu visu paveikt manā vietā. Tad nu novācu visu plēvi un gaidīju salnas. Pēc aukstā rīta gāju aplūkot lauku- visas olas bija pamatīgi apsarmojušas, klātas ar glītiem ledus kristāliņiem. Skats priecēja. Protams, nebija simtprocentīga pārliecība, ka mans plāns ir izdevies, jo ne reizi vien dzirdēts, ka visādiem mūdžiem tāds īss aukstumiņš skādi nenodara un vajagot pamatīgāku aukstumu, lai būtu jūtams rezultāts. Vēl neliela cerība uz kādiem sīkiem kukaiņiem un grauzējiem, kuri varētu apēst šīs oliņas. Kā nekā nav ne jārok, ne jāmeklē- viss virs zemes labi redzams un dabūjams. Bet to, vai dabiskā likvidācija nostrādāja, redzēšu pavasarī. Šobrīd jāveic nelieli sagatavošanās darbi, lai aukstajos mēnešos tiktu skaidrībā ko un kā jāsagatavo, lai varētu aizsargāt dārzu un nevajadzētu likt punktu dārzkopībai.