Kad biju mazāks, tad mammas mudināts, vienmēr vākoju lasāmās grāmatas. Vai tas bija kāds specvāks, no skolas grāmatām paņemtais vāks, vai biezāka papīra izlocījums, bet kaut kas grāmatai vienmēr bija apkārt.
Tad tas pārgāja. Nezinu vai pie vainas pusaudžu dumpīgums, vai nāca apgaismība, ka nu neesmu vairs cūcīgs, vai vienkārši slinkums.

Pavisam nesen, kad lasīju Zvaigznes izdotos ”Divpadsmit krēsli”, tad piefiksēju, ka nu jāatgriežas bērnībā- jāmeklē grāmatu vāki. Jo man ir niķis vienmēr staipīt līdzi grāmatu, ja ir kaut mazākā varbūtība, ka nāksies gaidīt. Pat ja nav tāda varbūtība, tad tāpat tiek ņemta grāmata. Ja nu varbūtība parādās?

Bet ”Divpadsmit krēsli” ir vizuāli tīri smuka grāmata (saturiski, protams, arī, bet par to citreiz) un šāda līdzstaipīšana nepavisam labi neausaucās uz tās eksterjeru. Tad nu pameklējot skapja tumšākajos nostūros izvilku dažus ādas vākus. Neliela piemērīšana un nu grāmata ir mazliet aizsargātāka pret līdzstaipīšanas sekām. Un atkrīt arī grāmatzīmes jautājums.

Sakarā ar visu šo augstākminēto, man tīri nevilšus sāka mocīt ziņkārība- kā citi rīkojas ar savu lasāmo grāmatu? Tas, ka staipa līdzi, par to šaubu nav. Tikai nekad neesmu tā īsti pievērsis uzmanību vākojumam (vai tā neesamībai). Tad kā- vākojam? Nevākojam? Nevākojam, jo slinkojam vai /cits variants/? Ja vākojam, tad kā un ar ko?