Ziemas pie mums esot tādas paplānas un ne īpaši izdevušās. Vismaz pēdējā laikā. Tādas, ka ne īsti paslēposi, ne paslidosi. Lai vai kā ar to izdošanos, ziemas prieku baudīšanai laiku var atrast. Arī ar mazu bērnu ragaviņot vai sniegavīru ceļot. Vismaz man ar mazo meitu izdevās gan sniegavīrus savelt, gan cietokšņus sabūvēt un pie reizes tajos izpikoties.
Tik vien, ka pikošanās jādara tajā pat dienā/vakarā, kad cietoksnis uzbūvēts. Jo tie ilgi nedzīvo. Un ne jau saule vai siltie vēji vainīgi. Te noteicošais ir cilvēciskais faktors- tā vien liekas, ka tagad valda uzskats, ka viss, kas citu roku sabūvēts (no sniega), tas jājauc nost.
Un tā visu laiku- uzbūvējam vakarā sniegavīru- no rīta tas jau sagāzts un samīcīts. Uzbūvējam citu- tas pats. Arī cietokšņi iet to pašu taciņu.

Tā kā pa logu varu redzēt mūsu veidojumus, tad izdodas šad un tad pamanīt arī to demolētājus. Skaidrs- tie ir sīči (katru reizi citi), kuri iet garām un nespēj pretoties kārdinājumam izārdīt citu būvējumu. Bet jocīgākais, ka pamatā šie sīči ir kopā ar kādu pieaugušo (pārsvarā mammas). Tad nu mammas stāv blakus un skatās, kā viņas atvase ārda citu uzbūvēto cietoksni vai savelto sniegavīru. Vēl apsēžas uz nogāztajām sniega bumbām un gaida, kad atvase izārdīsies.

Saprotu, ka nav labais tonis piesaukt ”kad mēs augām”, bet šoreiz gan prasās. Vismaz manā bērnībā nebija tāda… emm… naida (?) pret citu būvējumiem. Jā, kādu reizi riebīgam kaimiņpuikam atriebās izārdot viņa būvēto cietoksni vai sniegavīru. Bet pārsvarā lielākais nodarījums bija cietokšņa neatļauta izmantošana pikošanās kaujām. Vai arī papildināšana vai pielabošana ar kādiem nebūt papildelementiem (noderīgiem). Un sniegavīrus blakus būvēja lielākus un skaistākus.

Bet jaukt? Nē! Pie tam vecākiem redzot! Tad varēja atrauties morāles lasījumu uz pāris vakariem. Un vispār- nemaz i tāda doma nebija! Pārsvarā visi būvējumi savu pēdējo kauju izcīnīja ar sauli ne mazgadīgu demolētāju.

Bet tagad- vecāki paši akceptē jaukšanu! Tā vien liekas, ka paši nespēj pabūt kopā ar bērnu būvējot, tad vismaz var būt kopā jaucot un ārdot citu būvējumus. Skaidrs, ka ne jau bērnu virzienā jākrata pirksts, bet to vecāku, kuri, ja ne kūda uz nojaukšanu, tad arī nevirza mazo cilvēku domas un enerģiju pareizā gultnē.
Tā tie bosiki skolās rodas, kuri tik vien grūstās, bļaustās un zīmē uz sienām krāniņus.

Nu labi, es te kā vecs sakārnis slīgstu pārmetumos. Tā nu gluži nebija domāts. No vienas puse žēl, ka nav iespējams cietokšņus turpināt būvēt vairākus vakarus pēc kārtas, bet ne jau tas ir būtiskākais- galvenais ir kopābūšana ar bērnu un tas vakars ar sniega kaujām, sniega bumbu velšanām un sniegavīru celšanām paliks mums. To nenoārdīs neviens sīcis, ar vai bez savu vecāku uzraudzības. Varu teikt, ka mums, atšķirībā no jaucējiem, ziemas prieki paliek uzlādēti ar pluss zīmi.

P.S.
Vecāki kuri ”piedalās” citu veidoto ziemas prieku ārdīšanā- no malas uz jums skumji skatīties. Skumju un žēluma pilns skatiens.
Tā ārdīšanās iekļaujas kaut kur starp niķīgu, konfekti prasošu bērnu lielveikalā un visskaļāko brēcēju bērnu ballītēs, kurš vēl izmanās ar abām rokām ņerkstīties gar jubilejas kūku. Un tādos brīžos apkārtējie ne jau uz bērniem skatās, bet gan uz vecākiem.