Tā kā dzīvē ne viss ir tā, kā gribētos un vēlētos, tad mans sapnis par siltumnīcu zemenēm būs jāsapņo citā gadā. Cerams, jau nākamajā.
Tāpēc šogad, kamēr vēl laikapstākļi ir labvēlīgi, mēģinu tikt pie pagaidu zemeņu lauka. Jā, šis ‘’pagaidu’’ noteikti būs uz gadiem 2-3, kamēr zemeņu ceri ražos un plēve turēs.

Bija plāns jau augusta sākumā uzsliet plēves būdu, bet… kā saka tajā dziesmā- bet dzīvē viss ir savādāk. Plāni sakrita vienā kaudzē un spēj tik apdarīt degošākos. Vēl jau sevi mierini, ka augusta beigas vēl tālu… pēcāk, ka septembrī ir trīsdesmit dienas … līdz attopies oktobrī un nu ir jāpieņem lēmums- jā vai nē? Jā- stādīt uz lauka, nē- atstāt visu uz nākamo gadu, kad būs (teorētiski būs) siltumnīca?

Nolēmu, ka jānoriskē un jāstāda tagad. It kā jau nedaudz par vēlu, bet, kas zin’ nākamā gada plānus un notikumus. Izdarīs tagad un cerēs, ka ieaugs, pārziemos un dos labu ražu. Gala beigās laukos jau viss notiek ar paļāvību uz laikapstākļiem un dzīvi. Kāpēc, lai šoreiz nevarētu paveikties un viss izdosies?