Vakar viena neliela Latvijas daļa mēģināja pārslēgt gaismu uz zaļo tumsu- aicinājumi piedalīties Zemes stundas akcijā izskanēja diezgan biezā slānī. Ar skaļiem saucieniem uz lūpām un ar tikpat skaļiem lozungiem katrs savu māju centās padarīt pēc iespējas tumšāku un mazgaismīgāku. Sak, ja jau paspīdēja tāda iespēja sevi pataisīt mazliet moderni zaļāku, tad grēks neizmantot un padarītās misijas apziņa būs tā, ko likt pretī ne pārāk zaļās ikdienas kliedzošajai sirdsapziņai. Nospiedu šodien uz stundu lielo rubiļņiku un pēcāk turpināšu kā līdz šim, jo akcija jau bija tikai uz stundu….

Es šajā akcijā nepiedalījos. Nepiedalījos nevis tāpēc, ka man nerūp Zemes nākotne (patiesībā –tagadne), bet mani neuzrunāja šī akcija. Doma jau tai nebija slikta- likt cilvēkiem aizdomāties par savu planētu, bet tāpat man nebija ticība tam, ka tas nebija nekas vairāk kā kādas organizācijas pīer kampaņa- sapulcināt zem sava karoga pēc iespējas lielāku pūli un parādīt, ka mēs esam. Principā, tas nemaz nav slikti, bet sajūsmā sist plaukstas tikai par to, ka akcijas pieteikuma veidlapu ir aizpildījušas vairāk pilsētas kā cerēts, ir …nekas. Nekas, ja tam visam nav turpinājuma. Nekas, ja šajā mirklī cilvēkos neiesakņojas apziņa, ka var ko mainīt savos paradumos. Nekas, ja tam visam ir pieiets tikai formāli. Nekas, ja tā ir tikai vienas stundas domāšana…

Mana Zemes stunda vēl nav situsi, jo man negribas izrādīties kaimiņiem un mānīt pašam sevi ar vienu šādu stundu garu/īsu izgājienu. Es vēl neesmu tik zaļš, lai pateiktu, ka man nevajag šādu akciju, bet cenšos. Cenšos neaizmirst izslēgt datoru, kad pa dienu tas man nav vajadzīgs. Cenšos atcerēties izslēgt televizoru (pavisam no strāvas). Cenšos atrast mājas atlikušajām (daļa jau ir nomainīta) apgaismes ierīcēm ekonomiskās spuldzes (ko lai dara, ka bieži piemirstu un bieži nav tādas spuldzes, kuras pasētu konkrētam apgaismes ķermenim). Cenšos elektriskajā tējkannā ieliet un uzsildīt tikai tik daudz ūdens, cik nepieciešams konkrētajai reizei. Cenšos… cenšos, bet ne vienmēr sanāk. Cenšos ar saviem zaļajiem sīkumiem mazliet uzlabot pasaules zaļo bilanci, bet kā jau teicu- pietrūkst. Pietrūkst ilgstoši treniņi un iedzīšana savā apziņā, ka tas ir pašsaprotami. Tāpēc es šajā akcijā nepiedalījos, jo sadoties roķelēs ar citiem dalībniekiem, bet tai pat laikā apziņā gaiņāt uzmācīgas domas par vēl neizpildītiem zaļajiem sīkumiem manā mikropasaulē, būtu tas pats, kas censties saskatīt patiesību politiskajās priekšvēlēšanu runās. Un tā kā nekādi nespēju atrast savu vietu šinī akcijā, tad mani logi palika gaiši. Ne vairāk un ne mazāk kā citas dienas, kad cenšos būt tik zaļš cik mana saprašana un ikdiena ļauj.

Es nesaku, ka šī akcija nebija vajadzīga. Bija, un jo vairāk tādas, jo labāk. Tikai ļoti prasījās, kas ilgstošāks, kas izglītojošāks, kas…. interesantāks. Nevis brutāls ”Izslēdz visu!”. Saprotu, ka tā ir tikai akcija un tās galvenais uzdevums ir pievērst sabiedrības uzmanību ekoloģijai, bet tāpat prasījās, kas pamācošāks un ilgāk sabiedrības atmiņā paliekošāks.

Var jau būt, ka kādam šī viena stunda sveču gaismā, ļāva apziņai pārslēgties uz zaļu dzirksteli un atvērt acis. Un es ceru, ka tādu nav tikai ”kāds”, bet tādu ir daudz. Pietiekoši daudz, lai teiktu, ka lielai daļai šī nebija tikai vien tumša Zemes stunda, bet gan ļoti noderīga sākumstunda turpmākai domāšanas un paradumu maiņai.