Tuvākajās dienās apritēs gadskārta, kuru normāla sabiedrība sagaidīs ar skumjām un pavadīs ar bēdām. Gads, kurā kara šausmas sajuta vairākas tās paaudzes, kas līdz šim to bija redzējušas vien filmās. Man personīgi šis gads bija pārāk emocionāli piesātināts, lai spētu rekonstruēt sajūtas, kādas tās bija pirms kara. Tik atceros, ka vēl 23.februārī biju pārliecināts- kara nebūs. Varbūt tā nebija pārliecība, bet kāda iekšā mītoša cerība, ka šoreiz noteikti iztiksim bez asinsizliešanas. Ka neviens taču nebūs tik stulbs, lai 21.gadsimtā Eiropā sāktu primitīvi karot. Ka Eiropas civilizācija ir pāraugusi karus. Diemžēl, bet vilšanās- izrādījās, ka Eiropa un tās civilizācija beidzas jau stipri pirms Urālu kalniem.

Kad 24.februāra rītā pārliecība un cerība izplēnēja, es vēl saglabāju rezerves cerību. Cerību, ka Krievijas tauta izies ielās. Nu nevar būt tā, ka viņi visi pieņems savas valsts uzurpatoru neprātu. Biju pārliecināts, ka Krievijā netrūks cilvēku, kuri spēs pateikt skaļi- Karalis ir kails!
Ir taču tik daudz mūziķu, teātra darbinieku, sabiedrisko aktīvistu, krieviski rakstošo un stāstošo, kuri spētu uzrunāt masas. Biju pārliecināts, ka ir pietiekami daudz labo krievu, kuri spētu visu vērst par labu. Diemžēl, bet atkal vilšanās.


Cerēju, ka jau 24.februāra (kas iekrita ceturtdienā) vakarā Maskavas un Sanktpēterburgas ielās izies desmitiem tūkstošu protestētāju un liks saviem tirāniem pārdomāt. Neizgāja. Tad nospriedu, ka tuvākajā sestdienā jau gan viņi izies ielās, jo varbūt darba gaitas, šoks un neinformētība ir pārāk liels slogs, lai iekustinātu masas. Neizgāja arī sestdienā. Neizgāja arī vēlāk…. Neizgāja vispār! Ne pēc ”specoperācijas” sākšanas, ne pēc slēptas vai atklātas mobilizācijas, ne pēc mājup atsūtītiem līķu kalniem. Atkal vilšanās. Jā, bija mazskaitlīgi un nenozīmīgi protesti, bet tas tiešām bija ļoti vājš mēģinājums cīnīties pret karu. Vai arī tā bija tikai mazskaitlīga un nenozīmīga krievu tautas daļa, kuri patiešām vēlējās paust savu gribu. Pārējiem karš bija pieņemami. Un ne tikai pieņemami. Pat apsveicami!

Tad tu saproti, ka visas tavas cerības bija naivas un vilšanās likumsakarīgas. Ne jau Putins ir sagrābis varu un tiranizē Krievijas iedzīvotājus. Ne jau Putins ir radījis šodienas Krieviju. Krievija un krievi paši radīja Putinu. Un, ja nebūtu Putina, būtu cits. Un, kad nebūs Putins, būs cits. Viņiem vajag kādu, kurš viņiem ieliek laužņus mutē un vada. Kādu, kurš ar nāvi un ciešanām viņiem rada ilūziju, ka nav iespējams dzīvot labāk. Kādu, kurš viņus sit, jo mīl taču. Kādu, kurš sludina naida reliģiju ar reliģisku naidu. Kādu, kurš viņiem aplaudē saucot bravo!, kad tie, barā apdzērušies, dejo uz savu senču kauliem paši sev skaļi pieprasot atkārtojumu.

Un te nu izplēn jelkāda cerība, ka Krievijā ir kaut neliela sabiedrības daļa, kura spēj domāt un rīkoties. Man šī izplēnējusī cerība pārauga par milzīgu vilšanās sajūtu. Vilšanos krievos un Krievijā. Vēl varētu saprast Krievijas nomalē dzimušu un augušu cilvēku, kuram televīzijas pups jau no zīdaiņa vecuma ir iebarojis ticību zilajam ekrānam. Bet, ka Putinu un karu var atbalstīt augstas raudzes kultūras darbinieki, kuri dzīvo pārticībā un redz dzīvi citur civilizētā pasaulē! Ka citās valstīs dzīvojoši un strādājoši krievi var atbalstīt karu! Tas nav prātam aptverams. Nav prātam aptverams, ka Krievijā un starp krieviem var būt tik daudz nežēlīgu, riebīgu noziegumu veicēju un šādu darbību atbalstītāju. Ka tur ir tik daudz … kriebekļu.

Tā vien liekas, ka viņi paši saprot- varneši grūž viņus nabadzībā un izolētībā, bet pieņem to kā savu sūtību. Ka saprot- viņus māna, bet izvēlas ticēt meliem. Ka saprot- viņus slīcina pašu asinīs, bet viņi izvēlas te pieliet klāt vēl citu asinis ar. Un ne jau baidās viņi. Nē, viņi vienkārši nevēlas neko darīt. Nerunāt. Neprotestēt. Necīnīties. Te izpaužas gadiem zombētā viņu dzīves uztvere- sēdēt krāsnsaugšā, spēlēt balalaiku un gaidīt vai nu zelta zivtiņu ar trim vēlēšanām, līdaku ar viņas pavēlēm vai kādu citu zivi. Viņi ir pieraduši neko nedarīt, neko nedomāt un tajā pat laikā uzskatīt, ka viņi ir tik izredzēti, tik vareni, tik pārāki par citiem, ka viņu vietā visu paveiks citi- krāsns, līdaka, zelta zivtiņa, amerikāņi, latvieši, somi, ukraiņi…. Un joprojām, sēžot pie savas vecās un saplēstās abras, izvēlas neko nesaprast, tik aizvainoti kratīt dūri pārējiem.

Krievija ilgstoši dzīvojusi pagātnes formā un šobrīd pati nemana, ka, uzsākot karu, tā ieņēmusi to neatgriezenisko stāvokli, kurā par viņu var runāt tikai pagātnes formā un tikai ar pagātnes nosaukumu- KrievBija. Nosaukumu, kuru bez pamatīgas dalīšanas nekādi nav iespējams pārveidot saprātīgā nākotnes formā.

Pēdējais gads parāda, ka mūsu austrumu kaimiņš patiesībā nav ne liels, ne varens. Tas ir sīks savā būtībā, necils savā domāšanā un gļēvs savā rīcībā. Tā nav ne tauta, ne nācija. Tas ir bars. Bars bez pašapziņas un domas. Bars bez pašcieņas. Bars, kurš pat karu baidās nosaukt par karu, bet slēpj to aiz visādiem eifēmismiem. Bars, kurš dūri var pacelt tikai esot barā. Sirotāju un sumpurņu bars.

Šis laiks spilgti izgaismo, ka Krievijā iedzīvotāji ir dzīvojuši ne tikai aiz Dzelzs priekškara, bet viņi ilgstoši ir dzīvojuši arī aiz Tumsas aizsega. Aizsega, kas pašu austs, pašu sliets un pašu nodots nākamajām paaudzēm.