viasat2.jpg

Stāsts pavisam vienkāršs- sēžot mājās vienu vakaru atskan zvans par parasto tālruni:

– Sveicināti! Šeit zvana [vārdu neatceros] no Viasat un vēlētos jums uzdot dažus jautājumus.

-Sveicināti, bet ja drīkst jautāt- no kurienes jums mans tālruņa numurs?

-Darba devējs iedeva.

-[iesizdams sev pa pieri- nu to es nevarēju iedomāties!] Labi, bet kādā sakarā viņam ir mans tālruņa numurs?

-Nu mums ir datu bāze, no kuras izvēlamies numurus, es esmu tikai meitene-apzvanītāja bla bla bla…

-Skaidrs. Nē paldies mums neko nevajadzēs. Visu labu.

Es vēl saprastu ja kāds savas aktivitātes veic ar reklāmām vai piemētā pastkastītes (parastās, avīzēm un žurnāliem domātās), bet ja ārpus darba laika zvana un klārē klāru, tad es to uzskatu par iejaukšanos citu privātā dzīvē. Manuprāt, firmas, kuras šādi uzvedās parāda savu nespēju nodrošināt klientu pieplūdumu pieklājīgā formā. Kaut kā zūd uzticamība šādiem kantorīšiem.

Uzreiz, neatejot no tālruņa uzzvanīju Lattelekomam pa numuru 177 un apvaicājos operatorei, ko man darīt, lai izvairītos no šādiem zvaniem turpmāk un kāpēc man vispār zvana. Ja mani atmiņa neviļ, tad vienmēr, kur bija jāieķeksē, lai nesaņemtu zvanus no mārketinga aktivitāšu kompānijām, es vienmēr biju atķeksējis.

Operatore visnotaļ laipni apskaidroja, ka varbūt tas ir saistīts ar to, ka neesmu ieķeksējies pie ‘’nerādīt mani iekš telefona grāmatām’’ vai pārslēdzot līgumu (kaut kad sen), sakarā ar interneta pieslēgšanu, būs trūcis ķeksītis. Izrādās, ja esi telefona grāmatā, tas nozīmē, ka esi arī to numuru skaitā, kuriem pa vakariem zvanīs un spamos.

Nu ko, tagad jāsagaida, kad viņiem atdzīvosies lattelecom.net un varēšu apskatīties vai es varu saķeksēties virtuāli. Ja nē, tad būs vien jāraksta iesniegums (tā teica operatore).