Kādu dienu, aizvadītā mācību gada beigās, bērns ar vilšanos balsī paziņoja, ka viņai neveicoties- kad vienu dienu nebija skolā, tad tur notika pasākums, kurā par zīmējumu varēja nopelnīt balvu. Tā kā viņa labi zīmē, tad pašai bija pārliecība, ka balvu būtu saņēmusi. Kaut kad iepriekš skolā bija vēl kāda tikšanās, kur bija gan interesanti, gan bija balvas. Arī uz to viņai nesanāca būt. Tā nu viņa skumji novilka, ka tā slimošana vienmēr ir slikta un nākas izlaist skolā vienu vai otru interesantu notikumu.

Skaidrs, ka nu bija brīdis, kad varēju izpausties ar savu pieredzi par izlaistām skolas dienām. Jā, manā laikā balvas nevienam nedeva, vien diplomus vai vimpeļus, bet notikumu netrūka. Bieži neslimoju, bet par vienu lielu daļu notikumu veiksmīgi uzzināju vien nākamajā vai kādā citā dienā.

Atceros, ka atnākot uz skolu, padzirdēju, ka iepriekšējā dienā (kuru es pavadīju mājās) skolā bija kārtējā medicīniskā pārbaude- visu klasi aizdzina uz medicīnas kabinetu turpat skolā un rindas kārtībā visi vilka nost bikses un atšāvuši pakaļu ļāvās spalīšu pārbaudei. Lieki piebilst, ka kabinetā bija sadzīta visa klase (tiesa- zēni un meitenes gāja atsevišķi) un visi šo procedūru izgāja pārējo klasesbiedru skatienu pavadīti.

Vēl savas reizes izlaidu vispārējo špricēšanu rokās- stundu laikā pa skolu gāja brigāde ar vairākiem dakteriem un katram apakšdelmā, netālu no plaukstas, ar tādu šprices pistoli iešāva miesā vienu dūrienu. Pa visu brigādi bija kādas 3-4 šādas šprices pistoles, ar kurām sašāva visu skolu (un gan jau vairākas skolas). Jā, nebija nekādu maināmo adatu, spirta dezinfekciju vai gumijas cimdu. Ja pareizi saprotu, tad tas bija Mantū tests (tuberkulozes pārbaude).
Bet šis bija teju katru gadu, līdz ar to ne vienmēr sanāca izmukt.

Bija arī tādas dakteru brigādes, kuras nāca bez špricēm- viņi visiem pārbaudīja matus. Skatījās aiz ausīm, šķirstīja matus un vēl arī pētīja rokām pirkstu starpas. Protams, bez gumijas cimdiem, visai klasei (un visai skolai) ar vienām un tām pašām rokām un bez nekādas pietātes pret frizūrām vai privātumu. Kukaiņus laikam nevienam klasē neatrada, bet nedod dievs, ja pie kāda dakteris aizkavējās par sekundi ilgāk kā vajadzētu- tam klasesbiedram bija reālas iespējas saņemt kādu nebūt ne glaimojošu iesauku (šmulis, smerdelis, sifa…) uz dažām dienām vai pat nedēļu.

Paveicās arī nebūt skolā tajā dienā, kad darbmācības skolotājs bija tā piedzēries, ka visai klasei ielika divniekus. Jo, viņaprāt, visi slikti veica savus darbus (lai gan skolotājs nebija spējīgs neko uzdot).

Kaut kad arī laime uzsmaidīja nebūt uz pārāk garām un pārāk garlaicīgām skolas līnijām, kur bezgaisā kāds ģība un krita vai ziedu nolikšanām pie Ļeņina pieminekļa (vienreiz gan dabūju tur soļot un likt puķes pie ļeņinekļa Dubultos).

Vēl sliktas atmiņas ir par skolas zobārstiem. Te gan neatceros vai ar slimošanas dienu varēja izvairīties, vai arī te bija grafiks, kurā tev agri vai vēlu nācās būt. Tur bija sadistiska gaisotne- slikti aparāti, slikti zobārsti un slikti viss. Kaut ko izdara, sīkajam nepasaka ko darīja un, kas būtu jādara turpmāk un beigās zobs pazaudēts.

Par veiksmi uzskatīju arī saslimt tajās dienās, kad fizkultūrā bija paredzēta slēpošana. Ne tāpēc, ka nepatika slēpot, bet tādēļ, ka vajadzēja slēpes sapakot pareizi (skolotāja pārbaudīja un vai tam, kuram nebija ielikts klucītis starp slēpēm vai uzmaukts maiss), stiept visas paunas uz staciju, kāpt vilcienā, kur jau priekšā desmitiem tādu slēpotāju ar visām slēpēm, stiept uz skolu…. pamatīga ņemšanās, lai tik visa klase rindiņā izmestu dažus apļus pa skolas mežiņu. Protams, pa visu stiepšanas laiku sapakotās slēpes sējās vaļā, galā uzmauktais maiss (noteikumi un skolotāja lika, lai, nesot slēpes, uz tām būtu maiss) krita nost, klamburi sprādzējās vaļā, nūjas krita nost… un tas viss bija 8 vai 9 gadus vecam sīcim jāstiepj uz un no skolas, pa vilcieniem ar smagu somu plecos un vingrošanas tērpu maisā.

Bija arī vēl dežūras skolas ēdnīcā, gaiteņos un klasēs. Arī jāstiepj soli un krēsli, lai sagatavotu sporta vai aktu zāli kādam pasākumam. Bet to es neizjutu kā baigo veiksmi, ja sanāca izvairīties- tas bija darbs un tas vienkārši bija jādara.

Gan jau bija vēl šis tas, no kā slimošana ļāva izvairīties, bet pagaidām atmiņa vairs neko nedod ārā. Ja atcerēšos- uzrakstīšu. Ja jums ir, kāds notikums no kura izglābāties skolas laikā, tad droši ierakstiet komentāros.
Ar šādu, savu pieredzi, varēju bērnam pastāstīt, gan to, ka ne vienmēr slimošana nozīmē palikšanu bez interesantiem pasākumiem un balvām, gan arī to, ka viņai ir ļoti paveicies augt šajā laikā, kad par bērniem rūpējas, cienī viņu privātumu un neko nedara bez vecāku ziņas.