Tā īsti neatminu, ka blogā būtu gari un plaši stāstījis par savu gastronomisko īpatnību, ja nu vienīgi savulaik palaistajās un līdz manīm atnākušajās ķēdes vēstulēs par septiņām lietām (var palasīt šeiten) biju tādu faktu pieminējis.

Lieta tāda, ka lēnā garā rit trīspadsmitais gads, kopš esmu veģetārietis. Gari un plaši stāstīt par to, kā man gājis un ko ēdu pa šo laiku, netaisos, jo stipri šaubos, ka veģetārieša kulinārie piedzīvojumi varētu būt interesanta lasāmviela.

Labāk pastāstīšu, ka nu jau pāris mēnešus (laikam), vairāk vai mazāk aktīvi piedomāju, ka vajadzētu ēdienkartē šo to pamainīt. Ne gluži uzreiz ar nazi nogriezt sevī veģetārieti (pagaidām gaļa galīgi neprasās), bet kādu zivteli varētu iekļaut ēdienkartē. Kā teica Ērmanītis- vienu mazu, mīļu fišiņu. Tā, lai ir pārmaiņas. Tāpat pagaidām nav zināms uz cik ilgu laiku. Iepatiksies, tad turpināšu. Neiepatiksies- tad neko, skatīšos tālāk.

Man rokas nav sasietas- neesmu ne kādā fanātiskā kustībā iestājies, reliģiskā novirzienā vai sniedzis kādam svētus solījumus. Brīvs cilvēks, kurš var brīvi pārslēgt sevī gaļas ēšanas/neēšanas režīmus. Līdz ar to varu mierīgu sirdi izlemt un mainīt.
Var jau būt, ka rīt pat ir jāaizšauj uz zivju tirdziņu un jāiepērk kāda riba zaļivnaja.

Īsti nezinu vai ar šādu darbību (zivs ēšanu) es vēl būšu uzskatāms par veģetārieti (zinu, zinu, ka ir visādi smalki iedalījumi), bet tas viss pa lielam ir štrunts- galvenais ir ieklausīties savā puncī, lai zinātu kā tam pavēlēt.