Patiesībā šis raksts jau tika iesākts sen atpakaļ. Un droši vien man to nemaz nevajadzēja pabeigt. Bet pabeidzu. It kā.
Proti, kādu laiku atpakaļ laikraksta ”Diena” pielikumā ”Kultūras Diena” interneta versijā tika publicēts Gunta Bereļa raksts par to ”Kāpēc nerakstnieki raksta blogus”. Un šajā rakstā tika pieminēts mans blogs. Pat divreiz.

Bet šoreiz ne par šo unikālo gadījumu (es- un pieminēts!), bet par komentāriem. Precīzāk par dažos komentāros paustajām domām, ka blogeriem, kuri sadarbojas ar grāmatu izdevējiem, ir jānorāda, no kurienes viena vai otra grāmata ir nākusi.

Te daži izvilkumi no komentāriem:

Blogos es gribu redzēt lasītāja personiskās attiecības ar grāmatu, prieku vai sāpes, vai dusmas, tāpēc man patīk tie, kas paši sev atrod lasāmvielu, nevis vienkārši ir dabūjuši no izdevniecības jaunu grāmatu spīdīgos vākos, kurai vajadzīga reklāma.

Man vienkārši šķiet, ka Tev derdzas tas, ka pašas blogs nemaz nav tik populārs kā citiem, kas sadarbojas ar grāmatu izdevniecībām. Nu un, ka sadarbojas?!

Ja kāds grāmatu blogeris sadarbojas ar izdevniecību, tad ir korekti, ja viņš to norāda grāmatas pieteikumā. Sadarbība ar izdevniecībām pasaulē ir ierasta lieta, bet tikpat ierasti ir arī to norādīt. Citādi to sauc par slēpto reklāmu.

Es nezinu vai šāda norādīšanu uz sadarbību ir obligāti vajadzīga, jo tas jau neko nemaina atsauksmē par grāmatu. Es to nekad neesmu uztvēris kā slēpto reklāmu, jo autors konkrēti pasaka – patika vai nepatika un tā un bieži ir tā, ka atsauksme izdevniecībai ir nelabvēlīga. Izdevniecība neuzspiež rakstīt slavinošas vai kā citādi ierobežotas atsauksmes.

Un te nu es aizdomājos- varbūt, ka norādīt prasošajiem ir taisnība? Varbūt, ka visām iedotajām grāmatām prasās izvērstāks skaidrojums par to no kurienes nākusi un cik man tā nav izmaksājusi. Bet…. bet es nevaru iedomāties, ka man katrs grāmatas apraksts ir jāsāk ar teikumu: ”pateicoties izdevniecībai Traļivaļi, esmu ticis pie grāmatas” vai ”šo grāmatu man dāvāja izdevniecība Vaļitraļi”. Apraksts jau no tā nemainīsies. Ne pa gramu.
Starp vākiem viss paliek tieši tāds pats, ja es to grāmatu pērku, saņemu dāvinājumā, zogu vai ņemu no bibliotēkas.

Un ja nu es aprakstu savu grāmatu- pirktu, dāvinātu dzimšanas dienā vai ņemto no bibliotēkas- vai tad arī norādīt devēju? ”Šo grāmatu es saņēmu no Ziemassvētku vecīša” vai ”Šo grāmatu es izņēmu Jūrmalas centrālajā bibliotēkā”. Emmm, kaut kas nav…

Nespēju iedomāties, ka man kāda grāmata varētu labāk patikt, ja tā būtu bezmaksas: ”Nu jā, grāmata bija baisais ekskrements, bet tā kā es to saņēmu dāvinājumā, tad likšu starp 9 un 10. Ja būtu pircis, tad nez vai vairāk par 2 liktu”.
Nu nebūs tā! Nevar būt tā!

Nez vai kāds to vēl nav pamanījis, bet es tomēr atzīšos grēkā- es esmu viens no tiem, kurš sadarbojas ar Latvijas grāmatizdevējiem. Esmu saņēmis grāmatas gan no Pētergailis, gan Zvaigznes, gan Kontinenta, gan Atēnas. Gan arī pircis, gan ņēmis bibliotēkā, gan saņēmis dzimšanas dienā kā dāvanu (jā, manējiem ir viegli un nav jādomā ”ko gan tam sprukstiņam uzdāvināt”- esmu pilnvarojis jebkuru radagabalu man dāvināt jubilejās grāmatas. Vienalga cik, vienalga kādas).

Tāpat atzīšos, ka neesmu nekad arī piedomājis par to, ka es veidoju kādu slēpto reklāmu. Jā, es saprotu, ka jebkurš mans raksts palīdz (vai pretēji) attiecīgai grāmatai tikt nopirktai, bet nekad es to neesmu uztvēris, ka es esmu kādas reklāmas kampaņas sastāvdaļa. Es tāpat lasītu grāmatas. Un tāpat aprakstītu blogā. Es tāpat tās meklētu rokā bibliotēkā vai pirktu. Tam nav nozīme no kurienes tā nākusi. Svarīgākais- vai tā grāmata ir interesanta.
Es nekad nelasītu grāmatu, kas man nepatīk vai neuzrunā. Vienalga vai izdevniecības dota vai radinieku dāvināta. Kur nu vēl pēc tam aprakstītu blogā.

Manā uztverē tā izdevniecību un blogeru sadarbība ir kā simbioze, kurā viens dod iespēju otram izlasīt to, kas patīk. Un neviens (vismaz ar mani tā nav bijis) pēc tam nespiež pretī dot rakstu. Kā obligātu nodevu par saņemto grāmatu. Un neviens neprasa izvietot reklāmas vai reklāmas rakstus.

Te laikam var iestarpināt, ka man ir bijušas sarunas ar vēl dažām izdevniecībām, bet tās visas palikušas epasta līmenī. Vienā no pēdējām šādām sarunām ar kādu mazu un jaunu izdevniecību, uz viņu priekšlikumu sadarboties, es laikam pārāk noteikti atbildēju, ka par sadarbības iespēju priecājos, bet reklāmrakstus savā blogā nelikšu. Līdz ar to nākamais epasts nesekoja.
Savus principus apiet nevaru, līdz ar to arī neuzbāžos.

Es labprāt palīdzu un palīdzēšu izdevniecībām popularizēt grāmatas ar kādu labdarīgu mērķi vai kādu bezmaksas konkursu. Vai kādu tikšanos ar autoru vai kaut ko tamlīdzīgu. Man par to nevajag ne naudu, ne grāmatas. Vienkārši vēlos palīdzēt grāmatām nonākt pie saviem lasītājiem. Cik nu es ar blogu to varu palīdzēt.

Var jau būt, ka aprakstot kādu grāmatu, filmu, tālruni, pusdienas restorānā vai ko tamlīdzīgu ir nepieciešama arī speciāla piebilde, ja tas nācis no kāda cita kā dāvana, bet es šaubos vai tas ko mainīs aprakstā. Ja nu tomēr kādam tas apraksts mainās atkarībā no viņa izmaksām vai pieliktajām pūlēm, lai mainās. Lasītājs jau tāpat sapratīs.

Man blogā ir 100 ieraksti grāmatu sadaļā un es nemaz neesmu skaitījis no kurienes grāmatas ir nākušas, kādi ir to vērtējumi, kas vēl bija jāpasaka utt. Tas bija tobrīd. Tajā laikā un tajā situācijā. Tagad lasītu vai pārlasītu, gan jau būtu citas domas. Nezinu kura ir labākā izlasītā vai kura sliktākā. Lai gan- droši vien par labāko varētu uzskatīt Zazī un metro.

Vai nākamie 100 ieraksti grāmatu sadaļā būs savādāki? Domāju, ka nē. Tāpat lasīšu, rakstīšu un vērtēšu. Paša izvēlētas grāmatas ar paša subjektīvo skatījumu un vērtējumu (savu aprakstu gaida Rozes vārds, Gredzenu pavēlnieka triloģija, Nenoteiktā bija, Jūras katedrāle, Zīdtārpiņa musināšana, Amerikāņu dievi, u.c.).
Jā- un bez piebildēm no kurienes tās nākušas. Protams, ja vien kāds komentāros nepārliecinās uz pretējo, ka tas ir visādā ziņā pareizāk un godīgāk pret sevi un citiem.