Es parasti par bilžu sanākšanu vai nesanākšanu īpaši nepārdzīvoju, ja vien tas nav kāds svarīgs pasākums, kuram būs paredzēta kāda radu-draugu-paziņu kopīga filmiņas attīšanas procedūra. Tad vairāk vai mazāk būtu vēlams noķert labus kadrus, ko nebūtu īpaši kauns rādīt.

Visādi citādi bildes ir atmiņu atvieglojošs stopkadrs, kas ļauj īpaši to nesasprindzināt par kādu laivu braucienu, viesībām vai ko tamlīdzīgi. Neesmu fotogrāfs ar labi dārgu verķi, kurš būtu cienīgs likt bildes blogā, lai citi tās aplūkotu un atzinīgi kremšļinot norūktu- gana glīši sanācis.

Bet pamazām sevi aizvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka derētu kas nopietnāks par to verķi, kas pārsvarā ir labs tikai tad, kad tam vajag ērti iegult kabatā.

Tepat nesen, vienu pievakari, man pakrūtē iemetās škrobe- nu varēja man pa rokai būt kas prātīgāks un tas ūpis staba galā varēja sanākt glītāk par to ēnu, kas nofiksējās tagad.

Jā, un piekritīšu visiem, kuri teiks, ka arī ar tādu kabatā ieguļamu fotoaparātu jāprot knipsēt.