Tuvais ceļojums- Ragakāpa

Tā kā brīvdienās laika apstākļi neko pastāvīgu no sevis izteikt nespēja, tad garākam izgājienam ārpus apjumtā nama bija jāpārvelk svītra. Ja svītra tiek pārvilkta garākam, tad to var kompensēt ar īsāku ceļojumu. Īsāku, bet ne sliktāku – tepat Jūrmalā ir dabas parks ”Ragakāpa”.

Dabas parks ”Ragakāpa” atrodas pilsētas austrumu daļā uz rietumiem no Lielupes grīvas, tā kopējā platība ir 84 ha. Ragakāpa ir vēja darbības rezultātā pārveidots 800 m garš un 100 m plats kāpu valnis. Dabas parka teritorijā ir sastopamas ļoti vecas priežu audzes, kuru vecums sasniedz ~ 340 gadus, kā arī vairākas retas un aizsargājamas augu un sēņu sugas (pļavas silpurene, Baltijas donis, zaļziedu naktsvijole, zarainā ķekarpaparde, vālīšu staipeknis, smiltāja neļķe, Hadriana zemestauki u.c.) un 4 aizsargājamas putnu sugas (meža balodis, melnā dzilna, sila cīrulis, stepes čipste).

Apmeklētāji šo dabas parku var baudīt mierīgi pārvietojoties pa labiekārtotām dēļu takām, kas šķērso visu parku. Pastaigas sākums var būt gan no Jūrmalas Brīvdabas muzeja, gan arī no labiekārtota laukumiņa kāpu zonā. Abos takas galos var atstāt automašīnu un lēnā garā izstaigāt taku- laika ziņā pilnīgi pietiek ar pāris stundām.

Visa taka ir sadalīta četrās mazākās- Dabas skatu taka, Kukaiņu taka, Priežu taka un Augu taka, lai gan bez norādēm par katras takas sākumu (vai beigām) nekādas būtiskās atšķirības starp tām pamanīt nevar, ja pastaigu veic bez īpašiem pavadoņiem vai nav padziļinātas zināšanas ainavas pētīšanā.

Pati taka, kā jau minēju, ir veidota no dēļiem- celiņš kā dēļu čūska vijas starp simtgadīgām, vēju izlocītām priedēm, un ik pa brīdim ir izvietoti gan informatīvi stendi, gan soliņi ar atkritumu urnām. Lai gan no rīta bija diezgan spēcīga padebešu rasa, dēļi brīnumainā kārtā neslīdēja un staigāšana bija droša.

Informācijas stendos smukas bildes un tikpat smuks teksts parāda, ko apkārtnē var redzēt. Kārtīgi veidotas trepes palīdz šķērsot augstākus reljefa punktus, kuros ir izveidotas skatu platformiņas. Viens šāds skatu laukums bija nelāgi cietis- kāds laikam bija izdomājis to nedaudz pakarsēt ar uguni. Tas laikam arī bija vienīgais tāds nepatīkamais cilvēku atstātais zīmogs šajā takā. Viss pārējais bija smuki, jauki, brīnišķīgi.

Vēl vienīgi mazs jocīgums sagaidīja takas beigās- iepriekš taka sazarojās un mēs izvēlējāmies izmest mazu līkumu un neiet uz Brīvdabas muzeju, bet doties pa otru taku un tad Brīvdabas muzejā ierastie no citas puses. Tad, lūk- taka tā arī beidzās- vienkārši beidzās dēļu celiņš un tālāk varam kājot pa zemīti. Nekas jau traks, bet likās, ka tos pārdesmit metrus no kalniņa jau varēja nobeigt pieklājīgāk. Radās tāda kā nepabeigtības sajūta…

Brīvdabas muzejā mums degunpriekšā aizvēra vārtiņus- nedaudz nokavējām ar darba laikiem (no 10:00 līdz 18:00. Brīvdiena- pirmdiena). Saskumt nebija par ko, jo tāpat tas muzejs ir ļoti maziņš un vairāk vai mazāk viss ir redzams caur pinuma žogu (pāris kuģi, pāris enkuri, namiņi…). Varbūt tikai kāda ekspozīcija, kas atradās vienā no nedaudzajiem namiņiem palika neredzēta.
Potenciālajiem apmeklētājiem varu pačukstēt, ka biļetes cena pieaugušajiem ir Ls0,50, skolēniem, studentiem un pensionāriem tikai Ls0,20. Pirmskolas vecuma bērniem bez maksas. Par nieka Ls2 var pieaicināt arī gidu.

Tas laikam arī ir viss- varam griezties apkārt un pa to pašu taku virzīties uz sākumpunktu. Atceļā var aplūkot to, ko neievēroja turpceļā un ar cerībām, ka tuvākajā nākotnē tiks pagarināta dēļu taciņa (it kā tā sola Jūrmalas pašvaldība) mēs varam beigt šo ceļojumu.

Turpinājumā dažas bildes.