Nezinu pat ar ko sākt. It kā ”netiesā un tu netapsi tiesāts”. It kā pats neesmu paraugs (ne tuvu). Bet! Bet tā riebīgā vilšanās sajūta, kad tu vilies cilvēkā. Vilies tikai dēļ viena vārda- tolete. Tu lasi viņa blogu, lasi viņa rakstus, lasi viņa bildes. Viss it kā ir labi. Ir kāds priekšstats izveidojies par viņu. Pat visnotaļ pozitīvs. Un tas viss saplok kā vakarā uzfrišināts dūnu spilvens pēc murgainas nakts. Nezinu vai žēloties, dusmoties vai vienkārši ignorēt. It kā jau te nav latviešu valodas diktāts. Un nav stingru rāmju, tikvien, cik pats sev esi uzlicis. Bet tomēr! Ja pieaudzis cilvēks raksta ”tolete”, ”izstaba” vai ”biblotēka”, man iekšās kaut kas nomirst pret viņu. Pārējie vārdi, pieturzīmes un stils, man ir vienaldzīgi (gandrīz), bet šie trīs vārdi kaut kā sit.

It sevišķi ”tolete”. It sevišķi. Tā vien liekas, ka šādi rakstītu vārdu jāizrunā ar tādu pašu ”o” kā ”koncerts”, ” fagots” vai ”tops”. Un liekas, ka arī sadzīvē ”tualete” nepareizi rakstošie nepareizi arī izrunā. Bet tas laikam nelec acīs tik ļoti kā rakstīts vārds.