Šodien ievēroju nelielu rakstu ar spārnotajiem izteicieniem no nesenā Tautas partijas kongresa. Uzmetu aci, lai pārleicinātos vai no šejienes varētu būt kāds cienīgs uzraksts priekš T-krekla. It kā nekas tāds neiekrita acīs, bet uzmanību piesaistīja viens citāts:

“Angļu rakstniekam Tomasam Hārdijam ir darbs “Džūda neizdibināmais”. To varētu attiecināt arī uz Latvijas sabiedrību.” (Kristiāna Lībane-Šķēle)

Uzmanību piesaistīja tāpēc, ka es vairākus gadus atpakaļ lasīju angļu rakstnieka Tomasa Hārdija darbu ”Džūda neievērojamais” (aha, darbs tas pats, bet nosaukums nedaudz pamainīts). Grāmata bija veca un var jau būt, ka darba nosaukums tagad ir modernizēts, bet var jau būt, ka tas viss ir tikai pamainīts, lai varētu smukāk iepīt savā runā.  ”Neizdibināms” labāk derētu valdošās partijas pārstāvei priekš Latvijas sabiedrības apzīmēšanas nekā ”neievērojams”. Pēdējo tādā veidā laikam vispār nevarētu iepīt. Izklausītos aizdomīgi, lai gan, manuprāt, precīzāk:

”Angļu rakstniekam Tomasam Hārdijam ir darbs ”Džūda neievērojamais”. To varētu attiecināt arī uz Latvijas sabiedrību.” (Kristiāna Lībane-Šķēle)

neievērojama sabiedrība, neievērojamā sabiedrība, sabiedrību neievērot, napig ievērot sabiedrību…

Nezinu kāpēc šī Tautas partijas pārstāve iepina savā runā tieši šo darbu un kāpēc šo darbu attiecina uz Latvijas sabiedrību, jo visu runu es tautas partijas mājas lapā neredzēju (ja vispār tur tika tālāk paskaidrots kas ar šo darbu ir tik asociatīvs). Laikam pie vainas ir tas, ka pieminot klasiķus gan runa izskatās gudrāka, gan arī pats runātājs.

Man agrāk (un tagad arī) piemita niķis lasot grāmatu izrakstīt no tās citātus. Un arī no ”Džūda neievērojamais” man ir daži citāti. Varbūt kāds varēs palīdzēt un paskaidrot, kas tad šim darbam ir līdzīgs ar Latvijas sabiedrību.

Turpinājumā citāti no Tomasa Hārdija grāmatas ”Džūda neievērojamais”:

Neviens vīrietis, izņemot baudkāru mežoni, neuzmāksies sievietei ne dienā, ne naktī, mājās vai ārpus mājas, ja vien viņa pati to neizaicinās. Ja viņa neteiks ar savu skatienu ”Es gaidu”, tad vīrietis baidīsies tuvoties, un, ja sieviete nekad tā nesaka vai neparāda ar skatienu, tad vīrietis nekad netuvojas.

Sievietei patīk, ja viņu mīl, un dažreiz šī patika ņem virsroku pār viņas sirdsapziņu, un, kaut arī viņa mokās, apzinādamās, ka izturas nežēlīgi pret vīrieti, viņa pamudina to mīlēt, pati nemaz nemīlēdama. Tad, redzēdama, ka tas cieš, viņa aiz dziļas nožēlas dara ko vien varēdama, lai labotu savu kļūdu.

Tava nereālā daļa un visas kaislās daļas, kas tevī sajaukušās, kaut gan pēc savas dabas tiecas augšup, tomēr paklausībā Visuma kārtībai tiek pārvērstas ķermeņa vienībā.

Visaugstākā mīlestības pakāpe dibinās uz abu pušu pilnīgu atklātību. Nebūdamas vīrieši, šīs sievietes nezina, ka, atceroties tās, ar kurām viņiem bijušas tuvas attiecības, vīrieši savā sirdī ieslēdz to, kura bijusi vispatiesākā. Nepatiesās sievietes nespēj ilgi saistīt labākos vīriešus.

Es nespēju paciest, ka viņi un ikviens cits uzskata cilvēkus par ļauniem tikai tāpēc, ka tie dzīvo pēc sava prāta! Tikai šie uzskati spiež labus cilvēkus rīkoties pārsteidzīgi un dažreiz pat nemorāli.

Tas jautājums, ar ko es pūlējos tikt galā un par ko daudzi domā šajos pārmaiņu laikos,- vai nekritiski iet uzsākto ceļu, neapsverot, cik tas piemērots viņa spējām, vai arī apsveŗt savas spējas un atkarībā no tām veidot savu dzīves gaitu. Es mēģināju darīt pēdējo un cietu neveiksmi. Taču es neatzīstu, ka mana neveiksme pierādījusi manu uzskatu nepareizību un mana veiksme būtu apliecinājusi to pareizību, kaut gan tā mēs tagad mēdzam novērtēt šādus mēģinājumus,- tas ir, nevis pēc to būtiskā nozīmīguma, bet pēc nejaušiem rezultātiem.