Jau kādu laiku valstī norisinās akcija ”Dabū pasi” un līdz šim es centos to mierīgi pārlaist ar cerību, ka kādudien šis viss noplaks un es tikšu pie sava dokumenta bez īpaša stresa un rindstāves. Bet ”šis viss” neplok ne sitams. Toties dokumentu derīguma termiņš nāk ar joni. Un ne tikai man- arī bērnam. Tad nu nekas neatliek, kā atrotīt piedurknes un mēģināt saprast- kur un kā es šajā akcijā varu ņemt dalību.

Pirmā doma bija par Qticket lietotni. Skaidrs, ka Jūrmalā pieraksts būs pārpildīts, tad nu vienīgā cerība bija tikt pie numuriņa konkrētajā dienā. Bet arī te nekas neizdevās- viss pilns un vēl ar kaudzi. Bet, pamanīju vienu interesantu niansi, kas man pavēra dziļu domu un plānu- uz dienas beigām cilvēku skaits sarūk un jau ap pulksten 14:00-14:30 rindā ir vien padsmit cilvēku. Tad nu izdomāju, ka došos ap to laiku uz PMLP Jūrmalas filiāli un ņemšu numuriņu uz vietas. Tā teikt- parādīšu tai matricai, ka es varu fiksi un ātri tikt ar to galā bez visādām zilām un sarkanām tabletēm. Aha,… uz vietas mēģinot spaidīt neaktīvo ekrānu, uzzināju, ka neba rinda te sarūk, bet vienkārši tas ir rindas gals, kuram neviens galā vairs netiek. Proti, visi numuriņi jau paņemti no rīta un tie visas dienas laikā lēnā garā (ļoti ēnā garā) samazinās. Aplauziens, Mr.Anderson…

Labi, nākšu no rīta. Ja filiāli taisa vaļā 8:00, tad es tur būšu 7:20. Skaidrs, ka daži trakie būs agrāk, bet gan jau olimpiskajā divdesmitniekā tikšu. Tebe nu… izrādās, ap to laiku jau rinda uz 30 deguniem. Bet tāpat ir pārliecība, ka tas ir pats sākums un normālā darba režīmā man vajadzētu pāris stundu laikā tikt galā. 7:50 atvēra durvis un visa rinda draudzīgi virzījās tuvāk numuriņdevēja aicinošajam ekrānam. Arī es tai skaitā. Jau nopriecājos, ka viss tik raiti iet un tik skaitīju pie sevis mantru- neaizmirsti paņemt divus numuriņus (sev un meitai), neaizmirsti, neaizmirsti,… ar vienu aci manu, ka krievu babuļi spaida ekrānā abus numurus (tā ir, ka latviski neprot), bet vēl neko ļaunu nenojautu. Sirms pāris pirms manis katrs paņēma savu numuriņu un …. un es attapos pie neaktīvā ekrāna. Atkal jau! Drošības labad mēģināju piespiest tās pelēcīgās pogas, bet nekā- atā, pienāc rīt!

Bēdīgu seju gāju ārā (aiz manis bija vēl cilvēku divdesmit) un aiz durvīm satiku to pāri, kas bija pirms manis. Gribēju viņiem pateikt, ka viņiem šodien veiksmīga diena- viņi tika pie pēdējā numura. Nu, tā, lai vismaz kādam ir prieks, ka paveicies. Kungs šo izdzirdējis uzreiz bija gatavs man atdot savu numuru, jo paņēmis to kādam citam, bet tas neesot steidzami. Ar pateicību pieņēmu un nu varēju ieslēgt prieka režīmu sev. Vismaz bērns tiks pie dokumenta. Jau devu sievai ziņu, ka drīz būs jāpakojas un jābrauc šurp ar visu bērnu- re, tēvs malacītis, ticis pie numuriņa.

Tā nu varēju sākt stāvēt un vērot kā monitorā skries cipariņi, lai saskrietu līdz manam 25. Bet… bet nu tur nekas neskrēja. Nu tā, ka nemaz. Pat ne vilkās. Kungs, kurš jau pāris stundu pirms atvēršanas bija ieņēmis vietu rindā un ticis pie 2.kārtas numura, tika iekšā ap 10:00 (atgādināšu- filiāle strādā jau divas stundas). Sievai varēju dot ziņu, ka galīgi var nesteigties. Nu tā, ka pavisam galīgi. Jau pats taisījos doties mājup, lai riskētu nākt uz dienas beigām, kad no filiāles iznāca viena kundze un piedāvāja man savu numuru (viena no tām, kura saspaidīja vairākus numurus). Protams, ar pateicību pieņēmu. Nu man ir 23. un 25. numuri. Abi no pakaļgala. Īsi pirms 11:00 pasauca trešo numuru un es sapratu, ka pakaļgals būs darba dienas pakaļgalā. Tāpēc devos mājās un no turienes vēroju Qticket lietotni, kā tur (lēni) mainās cipariņi. Īsi pirms pēdējās stundiņas, devos atpakaļ, jo nu dikti nevēlējos aizlaist savu rindu gar degunu. Ekrāns iestādē vēsta, ka iekšā 16. numurs. Bet tad notika, kam jānotiek pie šādas darba organizācijas- nākamie divi numuri pārlēca ātri (ļaudis neatnāca). Devu ziņu sievai, ka jābrauc šurp, lai arī tagad divi būs ar pierakstu (ja atnāks). Nepavisam jau nevēlētos vēl vienu dienu atkārtot šādu vingrinājumu. Tad pārlēca vēl viens numurs (ar kāds neatnāca), tad tika bērns, priekšpēdējais klients, un nu jau 16:00 es, kā pēdējais, jau pēc darba dienas beigām uztaisīju vienu foto, parādīju abus rādītājpirkstus, parakstījos un devos mājup.

Lai arī man paveicās (ka vispār tiku pie numuriem), sajūta briesmīga- nosalis, nepaēdis, visu dienu nomuļļājies, nu vari vilkties mājup kā … kā cilvēks, kas pavadījis visu dienu pmlp. Skumjākais ir tas, ka iekšā sēž pārliecība, ka šo procesu varēja noorganizēt pārdomātāk un cienījamāk. Gan attiecībā pret darbiniekiem, gan klientiem. Nu neiestāstīs neviens, ka šis ir labākais risinājums, ko viņi varēja izdomāt. Gluži vienkārši tāpēc, ka te nekā laba nav. Bīdīt darba stundas vai strādāt sestdienās, nav risinājumi. Tā ir neprasmes lāpīšana un iestādes smagnējības demonstrēšana. Pēc nepilniem desmit gadiem visi atkal piedalīsimies šajā akcijā. Ļoti ceru, ka līdz tam brīdim mums vairs nevajadzēs melno krāsu.