Kā jau tviterī minēju- turpinu iesildīties Latvijas Grāmatu izstādei ar dažiem rakstiem ap-un-par literatūru.

Šoreiz par bērnību, kad zāle bija zaļāka, debesis zilākas un konfekte ”Serenāde” garšoja labāk. Un vēl arī grāmatas lasījās savādāk.
Bērnībā un jaunībā varēju lasīt teju jebko- ja patika, tad patika. Ja patika ļoti, tad pārlasīju. Un pārlasīju vairākkārt. Vienkārši tāpēc, ka patika.
Tagad, kad esmu paaudzies un serenādes jau atēdies, ik pa laikam ienāk prātā sentimentāla doma- pārlasīt kādu no bērnības grāmatām, lai vēlreiz izdzīvotu to zaļāko zāli un to emociju spektru.

Un te nu nāk smags atsēdiens uz pēcpuses- tajās grāmatās vairs ne tikai nav to emociju gamma un zaļa zāle, tur ir kaudze nepilnību un aplamību, ko pamana dzīves rūdījuma sabojātais skats un pasaules uztvere.

Jau lasot savas mīļākās bērnības pasakas bērniem priekšā, dažas vietas gribās izlaist. Kur nu vēl tāda pāriemīļota bērnības grāmata kā ”Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi”. Bērnībā šī grāmata tika lasīta caur un cauri. Patika viss. Tagad pārlasīju un…, protams, grāmata patika un izsauca veselu pozitīvo emociju gūzmu, bet … tik grūti galvā salikt mūsdienīgāku pasaules uztveri un zināšanas par to, kāpēc šajā mājā dzīvo pulkvedis Vorobjovs, Aļka, Vovka, Serjoža… . Ka Lašu Nāves galvas rota ir taisīta no zaļās vārnas spalvām. Ka bērni piesien strazdus pie staba, lai ķērc un atbaida savus sugas brāļus no kolhoza ķiršiem, kamēr tie nobeidzas. Vēl tā nesaiste ar piektā gada revolūciju… . Arī Medniekā tas pats- brutāli tiek šauti dzīvnieki trofejām uz ziloņkaulam. Vai vienkārši fotogrāfēšanai. Vēl bija Fregašu komandieri, arī tā grāmata ne tuvu nebija ar bērnības pārdzīvojumu, jo tagad tā likās tik vāja, neinteresanta, pat pliekana.

Vēl jau varētu pieminēt kādu to laiku fantastiku vai kādu ideoloģiski piesātinātāku darbu, kuri tad patika, bet šobrīd… šobrīd, labākajā gadījumā, izraisīs vieglu smaidu.

Noteikti ir grāmatas, kuras ”nesabojāsies” lasot arī šajā vecumā, bet vairāk izskatās, ka jāatstāj bērnībai tās grāmatas, kuras lasītas bērnībā. Tās emocijas ir vērtība, kuru nevajadzētu atšķaidīt ar šodienu.