Spānijas kailgliemežu ierobežošanas eksperiments.
Lai arī es aizvadītajā gadā minēju, ka savos laukos esmu gatavs spāņu gliemju invāzijai, izrādījās, ka pārvērtēju gan savas spējas, gan to gļotaino mūdžu spēju vairoties. Jā, es zināju, ka no nieka 10 gliemjiem vienā gadā, tie spēj sasniegt miljonu jau trešajā gadā. Tik nebiju gatavs, ka tas miljons būs pie manis laukos. Labi, miljons vēl nav, bet tāpat lasu un nīcinu ārā tūkstošiem pa sezonu. Un nav tā, ka redzētu galu un malu. Tāpēc bija plāns veikt kaut kādus ierobežojošus pasākumus. Vismaz nosargāt dārza platības. Tā negatavība sāpīgi atsaucās uz ķirbju un arbūzu stādiem- pamatīgu ciparu nograuza (bet par to citreiz).
Par tiem ierobežojošiem pasākumiem.
Internetā lasīju un pētīju daudz, bet katram tā pieredze ir sava un saprašana sava. Nebija pārliecības, ka viena vai otra metode strādā (jo, piemēram, olu čaumalas nestrādā. Nemaz!). Tad nu nolēmu pārbaudīt visu uz saviem gliemežiem. Iepatikās lasītais, ka tos spēj atturēt elektriskais gans (12V) un borti ar skārda apmali, kas noliekta 45 grādu leņķī. Tā kā borti izskatījās vienkāršāki un pieejami teju uzreiz, tad ķēros pie darba.
Atradu mājās vecu osb plāksnes gabalu, dažus skārda atgriezumus, ūdensizturīgā finiera pārpalikumus un brusiņas. Par izmēriem neko nezināju (nekur nebija minēti), tad nu nospriedu visu taisīt pēc fakta- ir tik gari un plati skārda gabali, tik augsti finiera atgriezumi, pēc kuriem tad arī piedzinu visas konstrukcijas izmērus. Tā kā estētika te nebija no svara, vien funkcionālā puse, tad nu taisīju drošu un brutāli vienkāršu. Beigās gan sanāca tāda kā kapu apmalīte. Cerēju, ka simboliski tā arī būs. Gliemežiem.

Viss plāns bija uztaisīt smagnēju, izturīgu un vienkāršu. Tādu, ja viss izdotos, varētu arī viegli uztaisīt pārsimts metru garos bortiņos ar kuriem varētu apjozt stādījumus.
Uztaisīju. Aizvedu savu gliemežu Takeši pili uz laukiem. Uzliku. Kā ēsmu izmantoju kaķu barību un banānu, ko ieliku bortu iekšpusē (alu tie glumiķi nav pelnījuši). Pievilināšanai dažas drupačas vēl izliku turpat ārpusē. 
Tagad atlika gaidīt kad viņi saodīs un aizrāpos. Pēc pāris stundām apraudzīju un nepatīkami konstatēju, ka viens jau uzlīdis uz skārda. Vai nu tas borts nestrādā nemaz, vai arī tas bija kāds nebūt gliemežu gimnasts. Jāpagaida vēl kāds brīdis, redzēs vai pārējie būs tikpat izveicīgi. Tikmēr, lai lietus pārāk nesamērcē manu veidojumu un ēsmu, uzliku tai pāri šīfera loksni. Pie reizes kāds putns vai āpsis neizēdīs manu ēsmu.
Vakarpusē gāju apraudzīt un …. un grūtsirdīgi nopūtos- tie borti nestrādā. Nu tā, ka nemaz! Daļa pārlīdusi pāri visiem Takeši pils šķēršļiem jau aktīvi stumj māgā. Citi vēl ir ceļā- pārvarējuši bleķa šķērsli, tie mērķtiecīgi virzās savas balvas virzienā. Neko darīt- ja borti nestrādā, tad šis veidojums paliks vien kā pievilinātājs, kurā varēšu visus sanākušos gliemjus iznīcināt ar vienu cirtienu (vēl gan pamēģināšu sašaurināt skārda leņķi- varbūt tas strādās). Vismaz nebūs tik daudz jāstaigā un tie jāmeklē.
Tagad jādomā par elektrisko ganu. Internetā atradu piedāvājumu, bet nez vai man šosezon vēl tam eksperimentam (cik augstus bortus, no kāda materiāla, kā stiprināt auklu, utt) būs laiks. Būs vien jāatliek uz pavasari.




Ir izmantota sāls uzkaisīšana katram uz astes un pēc tam sažuvušo atlieku savākšana, bet protams, ja teritorijā ir miljoniem, tad to nevar realizēt
Es gan sāls kaisīšanu neatzīstu- liekas, ka tā var pārāk sasālīt augsni (ja cīnās pret miljonu).
Bet kā ir ar to sāli- kā šim uzber, tā tas paliek uz vietas un mirst? Vai arī vēl aktīvi rāpo kādu brīdi?
Pats neesmu mēģinājis, bet jāberot esot precīzi virsū, un tad šis tur sažūstot. Pēcāk atliekot tikai salasīt izžuvušās ādiņas.
Skaidrs, tad tas nav man- ja tik precīzi jātrāpa, tad jau labāk uzreiz iet virsū ar ko duramu vai griežamu. Sanāk lētāk :)