aptieka

Uz aptiekām reti sanāk aiziet, tāpēc nezinu kā cilvēki tur iepērkas. Var jau būt, ka mans vērojums ir ikdiena. Pašam vienmēr it kā ir skaidri zināms ko vajag un cik daudz. Nopērku, samaksāju, aizeju. Dažreiz vē sanāk pastāvēt rindā. Un tad var pamanīt šo to interesantu. Nav tā, ka ar interesi vēroju ko un cik daudz tauta pērk aptiekā, bet šoreiz viena tante manu interesi piesaistīja.

Viņas iepirkšanās notika krievu valodā un precīzi neatstāstīšu, bet aptuveni tā izskatījās šādi:

-Kas tā par tējas paciņu?
-Priekš vēdera.
-Jā, labi- vienu. Un kas tā par kastīti?
-Profilaktisks līdzeklis kaut kam.
-Jā, ņemšu. Un tā pudelīte?
-Imūnsistēmas stiprināšanai.
-Labi, ņemšu. Un kas tā par tēju?
-Pret saaukstēšanos.
-Jā, pirkšu.
-Un kas tas būtu (rāda ar pirkstu)?
-Vielmaiņas uzlabošanai.
-Jā, ņemšu. Un kas tas tāds- ”Skaidrais rīts”?
-Tas ir priekš paģirām.
-Ā, skaidrs. Neņemšu.

Apmēram tā tas notikās. Tantes pēdējais mēģinājums kaut ko nopirkt atdūrās pret paģiru ārstēšanu. Izskatījās komiski. Bet ne par to ir stāsts. Tieši vēlme ieprikties (šo, šo, šo, šo un vēl to) manī raisīja izbrīnu. Biju pieradis, ka šādi iepirkties var pārtikas veikalā, kur ir vēlme kaut ko jaunu pagaršot vai arī vienkārši piepirkt pilnu māju ar produktiem. Bet aptiekā! Sapirkt zāles, tējas, pulverus un visādus brīnumlīdzekļus, ja nav īsti vajadzīgs. Lai gan- ko es zinu. Varbūt patiešām viņai bija jāārstē saaukstēšanās, jāuzlabo imūnsistēma, jāpalīdz iziet vēderam un profilaktiski jāierauj kaut kāds pulveris. Sirdsmieram. Jo viņa dzīvo veselīgi. Un nedzer.