Šopings aptiekā.
Uz aptiekām reti sanāk aiziet, tāpēc nezinu kā cilvēki tur iepērkas. Var jau būt, ka mans vērojums ir ikdiena. Pašam vienmēr it kā ir skaidri zināms ko vajag un cik daudz. Nopērku, samaksāju, aizeju. Dažreiz vē sanāk pastāvēt rindā. Un tad var pamanīt šo to interesantu. Nav tā, ka ar interesi vēroju ko un cik daudz tauta pērk aptiekā, bet šoreiz viena tante manu interesi piesaistīja.
Viņas iepirkšanās notika krievu valodā un precīzi neatstāstīšu, bet aptuveni tā izskatījās šādi:
-Kas tā par tējas paciņu?
-Priekš vēdera.
-Jā, labi- vienu. Un kas tā par kastīti?
-Profilaktisks līdzeklis kaut kam.
-Jā, ņemšu. Un tā pudelīte?
-Imūnsistēmas stiprināšanai.
-Labi, ņemšu. Un kas tā par tēju?
-Pret saaukstēšanos.
-Jā, pirkšu.
-Un kas tas būtu (rāda ar pirkstu)?
-Vielmaiņas uzlabošanai.
-Jā, ņemšu. Un kas tas tāds- ”Skaidrais rīts”?
-Tas ir priekš paģirām.
-Ā, skaidrs. Neņemšu.
Apmēram tā tas notikās. Tantes pēdējais mēģinājums kaut ko nopirkt atdūrās pret paģiru ārstēšanu. Izskatījās komiski. Bet ne par to ir stāsts. Tieši vēlme ieprikties (šo, šo, šo, šo un vēl to) manī raisīja izbrīnu. Biju pieradis, ka šādi iepirkties var pārtikas veikalā, kur ir vēlme kaut ko jaunu pagaršot vai arī vienkārši piepirkt pilnu māju ar produktiem. Bet aptiekā! Sapirkt zāles, tējas, pulverus un visādus brīnumlīdzekļus, ja nav īsti vajadzīgs. Lai gan- ko es zinu. Varbūt patiešām viņai bija jāārstē saaukstēšanās, jāuzlabo imūnsistēma, jāpalīdz iziet vēderam un profilaktiski jāierauj kaut kāds pulveris. Sirdsmieram. Jo viņa dzīvo veselīgi. Un nedzer.
Redz- ja dzertu, tad vajadzētu tikai to vienu. Pēdējo. A pārējais būtu dziļi pie kājas :)
No tā var secināt, ka dzeršana ārstē- nevajag ne vielmaiņu uzlabot, ne imūnsistēmu, ne jāuztraucas par vēderu, ne par iesnām :)
pa TV gan visas tantes stāsta, ka sūdīgi dzīvo un vecumdienu zāles nopirkt nevar…(negribu izsaukt uz sevi negācijas, bet moška citas tantes un opji iepērkas līdzīgi šai?)
Kaut kad nesen pa tv dzirdēju vienu sarunu (īsti vairs neatceros
kur un kad), bet tik pieminēta interesanta statistika. mūsu valsts ir visaugstāk topā visādu uzturu bagātinātāju, pulverīšu, tabletīšu un tējiņu patērēšanas ziņā.
Uldi, es Tev ne tādus vien stāstus kā bijušais aptiekas darbinieks varētu izstāstīt… Un strādāju savulaik lielveikala aptiekā, tā kā man sabiedrība visāda apgrozījās… Tā ir ikdiena, kad pērk visu, kas nevajadzīgs, jā, nepārklausījies, nevajadzīgs, bet farmaceiti tik pārdod, jo – nauda kā pa reni nāk… Un tad cilvēki sūdzas, kāda ļauna tā farmācija, visu naudu izsūc no mums, zālītēm nepietiek, dodiet kompensācijas un ko tik visu tur vēl nē… Nu, kaut kā tā! Ieskatam no ķēķa puses :))
Te būtu jautājums- no kā tā visa trakā pirkšana? No internetā salasītām muļķībām, ģimenes ārsta zombēšana, kaimiņienes ieteikums, pats izdomāja…
No visa pa druskai… Saklausās TV, palasās farmaču bukletus, sēžot poliklīnikas uzgaidāmajā telpā, ĢĀ un citi spečuki ar iesaka, jo, kā zināms, roka roku… Nu, kaut kā tā… Un tad atnāk uz aptieku ar šādu tekstu apmēram: “Es pa TV redzēju tur to tur zivju eļļu, ziniet, laba esot, dodiet! Ā, cik maksā? Tik dārga? Ai, labi, ņemšu, tad jau ir laba! Ziniet, kaimiņiene ieteica labas zāles locītavām, tagad dodot bez receptes. Sāp jau, dēļiņ, tās kājas, nu iedodiet tās arī, varbūt palīdzēs kaut cik. Biju pie daktera, tas iedeva šito te lapiņu, teica ka pa divām trim tabletēm vajagot dzert papildus, kā uztura bagātinātāju, dodiet tad man šito arī. Ā, dārgs, nu, tad jau līdzēs. Ko? Jūs sakāt, ka nu ir kaut kas cits? Nē, nē, dakteris man teica, ka tieši šito vajagot…” Nu, kaut kā tā apmēram….