Lielākoties lauku īpašumiem ir diezgan vienkārša pieeja ar robežām- ir ierādītas robežas, ieraktas kupicas un visi ar to sadzīvo. Visi apkārt pārzina savas robežas un kaimiņu teritorijā nelien ne rakt, ne zāģēt, ne arī pļaut. Vienam īpašums ir līdz upītei, otram- līdz tai tur birzītei, trešajam- līdz ceļam, grāvim vai tam akmenim. It kā viss skaidrs un saprotams. Problēmas var rasties tikai tad, kad kāds izdomā uzmērīt robežas vai pārdot. Abos gadījumos var saskarties ar veselu kaudzīti neskaidrībām.
Piemēram, jaunajam saimniekam galīgi nav skaidrs, kur ir dažas kupicas (kā manā gadījumā) un līdz ar to, kur ir robeža. Kad tas nav skaidrs arī kaimiņam
, var sanākt [ne]tīšām ielīst citā teritorijā un nozāģēt pāris [simtus] koku vai izdarīt vēl ko interesantu. Vai arī noalgot jocīgus mērniekus, kuri uzmērīs viņa gabalu tā, ka no tavējā tiks nogriezts paprāvs gabals un vēl izpurgāts kadastra mājaslapā. Un tas gandrīz ar mani notika. Proti, aizbraucot uz laukiem, pamanīju, ka manā teritorijā ir sasprausti nomarķēti mieti. Sapratu, ka te viens no kaimiņiem ir kaut ko mērījis vai kaut ko plāno darīt. Tad nu aši devos pie viņa (jauns saimnieks kaimiņu īpašumam- gribēja uzmērīt savu gabalu), lai pajautātu, kas te notiek. Tā arī bija- viņš bija pasūtījis mērniekiem uzmērīt sava jaunā īpašuma robežas. Man gan izlikās, ka bija pasūtījis tikai atrast dabā. Lai vai kā- parādīju kupicas dabā un pie reizes norādīju, ka ar šādām robežām viņš ne tikai izkropļotu manu īpašumu, bet ar būtiski apgrieztu sava īpašuma platību (ar nepareizu robežkupicu, viņš pazaudētu vismaz 1ha tik pie manas robežas, nezinu cik vēl zaudētu ar pārējiem kaimiņiem). Tā nu viņš aizsūtīja tos mērniekus pie velniem un viss palika pa vecam (izskatījās, ka tie mērnieki nemaz neiedziļinājās, kas atzīmēts dabā, bet akli pārkopēja robežas no kadastrs.lv (un tur tās bija šķības)).

Tik viens gan palika- doma, ka man ir jāsakārto savs īpašums, lai nākotnē šādi gadījumi neatkārtotos. It kā jau mērīšana ir demokrātisks process- atnāk mērnieks, apskata visu dabā un izsūta vēstules kaimiņiem, ka tajā un tajā datumā tiks uzmērītas robežas. Bet ir viens ”bet”- ja tu šo vēstuli nesaņem (kā es- kaimiņa mērnieku ziņu nesaņēmu), tad robežas novilks bez tavas klātbūtnes. Un vēlāk neko vairs mainīt nevarēsi. Varbūt tik caur tiesu. Un, kurš pirmais izdara, tam robežas iezīmē kadastrā un kaimiņiem, ja viņi vēlēsies uzmērīt, nākamreiz būs jāvadās pēc uzmērītajām robežām. Protams, ja dabā viss skaidri redzams, tad neviens tīši neko negriezīs nost, bet, ja ir strīdīgas robežas, tad labāk būt klāt, lai vēlāk ar kaimiņiem nav jālamājas.

Plus vēl izdomāju, ka vajadzētu pieteikties Lauku atbalsta dienestā, lai varētu dabūt uzrāvienu un realizēt savus plānus laukos. Pēc sarunas ar konsultanti, sapratu, ka uzmērītas robežas būtu ļoti vēlamas, lai varētu realizēt visu, kas ieplānots.

Tāpēc aizvadītā gada nogalē sazinājos ar SIA ”Latvijas mērnieksun sāku izprašņāt- kas, ko, cik, kad. Visu ļoti labi izskaidroja, nokonsultēja un sastādīja tāmi. Izskatījās viss ļoti pieņemami un noslēdzu līgumu. Pārējais bija vienkārši- atbrauca mērnieks, izrādīju visu dabā. Arī tās kupicas, kuras neatradu (neatradām arī- tās vēlāk iezīmēja mērnieks). Pēc tam viņš izsūtīja vēstules kaimiņiem un nozīmēja datumu, kad tiekamies dabā. No trim kaimiņiem atnāca divi (beidzot varēju iepazīties ar kaimiņiem :)). Nez, trešais nesaņēma vai arī viņam bija vienalga?

Ar vienu kaimiņu runāšana bija īsa- tur viss bija skaidrs un saprotams. Viņš uzreiz parakstīja un devās savās gaitās. Ar otru bija jāpastaigā, jo tur bija tās pazudušās kupicas. Aizgājām turp, kur tām kupicām vajadzētu būt (pēc loģikas un pēc mērījumiem) un visi atzinām, ka vieta pareiza. Vienkārši un ātri.

Pēc tam darbs mērniekam- sagatavot papīrus, iesniegt Valsts zemes dienestā, lai akceptē un laikam iesniegt vēl kādā iestādē. Man atliek tik gaidīt. Un novembra otrajā pusē viss bija pabeigts- man sakārtoti papīri un kadastrā nomainīts zemesgabalam statuss no ”ierādīts” uz ”uzmērīts”. Un, kas svarīgi- kadastrā nu ir jaunas robežas, jo vecās laikam bija vilktas automātiski (lai tik savienotos kaut kā ar kaimiņu gabaliem) un pēc vecajiem datiem man robeža ietu caur ābeļdārzu un vēl šur tur nogrieztu kādus stūrus.

Tagad sirds ir mierīgāka, jo, ja kaimiņi gribēs uzmērīt, tad viņiem nu būs jāvadās pēc manām robežām un neviens slikti strādājošs mērnieks nevarēs izdomāt vilkt robežu caur manu ābeļdārzu.
Jā, tagad, ja izdomāšu, arī varēšu doties pie Lauku atbalsta dienesta un mēģināt spert nākamo soli, lai savu Latvijas stūrīti un kaktiņu padarītu vēl labāku un vēl sakārtotāku.