Laikam par šo var rakstīt katru ziemu, bet ko padarīsi- kā uzsnieg sniegs, tā pilnas ielas ar auto, kuriem svaigi uzsnidzis tūnings. It kā apsnigusi mašīna pati par sevi nav nekāda liela bēda… ja vien tā nepārvietojas pa ielām.
Tiklīdz tāda sniega guba izripo satiksmē, tā no tās birst, put, krīt… Aiz šāda ai-man-slinkums-notīrīt-savu-auto braukt ir par kārtu nepatīkamāk. Nepietiek ar to, ka ielas ir apsnigušas, mēdz būt slidens, arī vakari ir tumšāki. Tad vēl pa priekšu braucošais sliņķis purina acīs sava jumta virskārtu. Vai arī jāsažmiedz acis, lai ieraudzītu tā apsnigušos bremžuguņus. Par noledojušu fūru jumtiem pat nerunāsim.

Manīts, ka pašiem apsnigušajiem sliņķiem sanāk sabīties no sava slinkuma, kad pie straujākas bremzēšanas pakusušais jumta sniegs nošļūc pa vējstiklu. Pats neko neredz un satiksmē taisa bīstamus manevrus.

Vēl ir īpaša suga ”tankisti”- no rīta izkasa uz logiem šauras šaujamlūkas un dodas ceļā. Saprotu, krāsniņa ir jaudīga un pēc pāris kilometriem viss atnāks vaļā. Tik kā tos pāris kilometrus ar redzamību, drošu braukšanu, savlaicīgu situāciju novērtēšanu? Man kaut kā bailīgi ir ar tādiem dalīt vienu ielu- ej un sazini vai tas sliņķis tevi redz vai vienkārši paļaujas uz veiksmi un blakusbraucēju bailēm.

Autovadītāji- cienīsim viens otru! No sniega tīra mašīna arī ir daļa no braukšanas kultūras. Gluži tāpat kā pagriezienu rādīšana vai rāvējslēdzēja princips sastrēgumā. Slotiņa nenieka nemaksā. Un vairāk par piecām minūtēm nevajadzēs, lai tava apsnigusī automašīna kļūtu pieklājīga pret citiem autovadītājiem.