Varbūt šis raksts izklausīsies mazliet pārspīlēti bailīgs, bet ja uz to visu paraugās no filosofiskās puses ar nelielu aizdomīguma piedevu, tad varbūt var sameklēt arī kādu patiesības graudu šajā salmu kūlī.

Šis stāsts būs vairāk vai mazāk par [ne]tīrām rokām ar kurām jāsaskaras vai ikvienam sabiedrībā esošam cilvēkam.

Nejauši vai jauši satiekoties, pieklājība it kā prasa sveicināt satikto. Sveicināšana izpaužas dažādi- pamāj ar roku, saki ”labdien” (labrīt, labvakar) vai ”sveiki”, pamāj ar galvu, paspied roku, apkampies vai iedod buču. Ja distances sveicieni vairāk neko no sev līdzi nenes, tad ”kontaktsveiciens” var sevī ietvert arī kārtīgu ”bonusu” ar visādu, latviski sakot, zarazu.

Vīriešiem savā starpā satiekoties, kā likums vienmēr ir jāsasveicinās spiežot roku. Ikdienā mazāk novērojams, bet lietišķā sabiedrībā arī dāmu rokas tiek spiestas. Bet vai kāds iedomājies, kur tās spiestās rokas pabijušas? Vai pretī pastieptā roka nupat nebija ar savu saimnieku tualetē kur tika ”sūtīts fakss”? Nomazgāt jau laikam piemirsa? Gan jau liela daļa ir bijusi kādā sabiedriskā atejā un ievērojusi, ka stabila puse no visiem tur pabijušajiem, šīs svarīgās telpas pamet krānus (es domāju izlietnes krānus) neaiztikuši. Par ziepēm pat nerunāsim.

Un gan jau desmit metrus aiz točas durvīm viņi sastop kādu senu paziņu, kurš sveicinoties sniedz roku un…. un ”stafetes kociņš” tiek padots tālāk. Un kā labāk/pareizāk rīkoties tualetē starp kabīni un izlietni saskrienoties ar paziņu, kurš nāk ārā no kabīnes- ātri izmest kādu nepārprotamu mājienu, cerībā, ka viņam pieleks ātrāk pirms pastieps roku sveicienam, ka šeit jau rokas viens otram nespiedīsim vai klusēt un mulsi smaidot spiest roku, prātā atgaiņājot domas par to, kur šī roka nupat pabija?

Arī iesnu un klepu laikā bieži redzamā/dzirdamā parādība kā klepošana un šķaudīšana nevis kabatas lakatiņā vai piedurknē, bet gan pa taisno plaukstās. Tā teikt- pievienotā vērtība nākamajam sveicienam.

It kā jau sen ir zināms fakts- pirmais darbs atnākot mājās ir nomazgāt rokas. Jo sabiedriskie transporta līdzekļi, veikali un šādi sveicieni var [ne]daudz ietekmēt veselību. Bet ko darīt pa to laiku, kamēr esi visus sveicinājis un visur grābstījies? Paranoidāli skriet katru brīvo brīdi pie izlietnes vai kabatā nēsāt dezinfekcijas šķīdumu ar mitrām salvetēm? ”Muļķīgi!” jūs teiktu. Un jāpiekrīt vien būtu, ja vien…. Ja vien nebūtu tik daudz slimību, kas nāk no rokām.

Varētu jau teikt, ka visu laiku esam dzīvojuši, spieduši viens otram rokas un nekas traks nav noticies (nu labi- dažiem ir noticis). Nez vai tagad ir jātaisa revolūcija un jāpasludina roku spiešanas aizliegums. Vai jāvalkā cimdi līdzīgi kā aizsargmaskas pirms dažiem gadiem nēsāja SARS iebiedētu dažu Āzijas valstu iedzīvotāji.

Protams, ar savu roku tīrību nevajag pārspīlēt tik ļoti, cik es pārspīlēju šajā rakstā un pilnībā pietiks, ja atcerēsies veco, labo teicienu- ”Puika turi nagus tīrus, baciļi gāž lielus vīrus”.