Ar visām četrām esmu par progresu un skolēnu dzīves vienkāršošanu. Mazāk grāmatu somās, vairāk interaktīvu tāfeļu, datoru, zoom, čatu grupu, online testu un mācību materiālu internetā. Tas palīdz un atvieglo mācību procesu gan skolēnam, gan atvieglo vecākiem līdzsekot šim procesam.

Bet kārtējo reizi ir jāsaka ‘’bet’’. Šoreiz to ‘’bet’’ gribas iemest skolotāju puses e-klasē. Tā jau e-klase ir laba lieta- redzi stundu sarakstu, uzdoto, vērtējumu. It kā viss labi un ērti. Bet… ļoti bieži skolotāji grēko ar saviem ierakstiem pie ‘’Uzdots’’. Saprotu, ka varbūt nav laiks vai vēlēšanās gari un plaši tur rakstīt, bet nu… ļoti bieži ir tā, ka bērns nesaprot tur uzrakstīto. Jo, vai nu aprauti vārdi, vai nu divdomīgi uzrakstīts vai arī vēl kādi brīnumi sarakstīti. Tad nāk pie vecākiem pēc tulkojuma. Reizēm vecākiem sanāk, reizēm ne. Bieži vien ir sajūta, ka lasī kādu eseju vai dzeju, kur jāatrod alegorija, frazeoloģisms vai starprindiņu doma.

Joprojām acu priekšā ir skolotājas uzdotais priekšmetā ‘’dizains un tehnoloģijas’’ (tā pati darbmācība vien ir)- paņemt līdzi uz stundu tualetes papīra rullīti. It kā viss skaidrs- tualetes papīra rullītis ir un paliek tualetes papīra rullītis. Vai nu vecāki var zināt, ko skolotāja liks bērniem no tā līmēt vai veidot. Gan jau kaut kur instagramā redzēta vai internetā lasīta kāda ideja, ko no tā papīra var izveidot.
Rullītis somā un stundai gatavs. Izrādās- nekā! Vajag ne jau tualetes papīra rullīti, bet tualetes papīra rullīti. To kartona viducīti uz kā uztīts tualetes papīra rullītis. Tā nu mans bērns (un pārējie ar) stundas sākumā tinuši nost visu papīru, lai tiktu pie īstā rullīša. Pēc tam vēl vecākiem jālasa čatā skolotājas smīns un izbrīns- ko tad ņem līdzi tualetes papīra rullīti.

Un tādu ierakstu e-klasē netrūkst. Mēs it kā mācām bērniem iedziļināties tekstā, saprast uzrakstīto, bet tajā pašā laikā rādām tik greizu priekšzīmi. Es savās whatsapa čatu sarakstēs ar bērnu pat neatļaujos ielaist kādu kļūdu vai izlaist komatu un divreiz pārlasu pirms sūtu. Kur nu vēl nesaprotami vai pārprotami kaut ko uzrakstīt. Bet skolotāji (ne visi, protams) bieži tik pavirši pieiet savam pienākumam, ka sāk likties- vecās, papīra dienasgrāmatas bija stabilāka vērtība- pats ierakstīji, pats saprati un pats arī atbildi par uzdotā izpildi.