Patiesībā šis raksts manā galvā tapa jau pirms pusotra gada, kad palaidu savu atvasi pirmajā klasē. Mana vecā skola bija tik pazīstama, bet tajā pat laikā ar savu pārmaiņu skārumu. Vesela virkne to pašu skolotāju, to pašu ēdnīcas aromu (ok- līdzīgu), nošķiebtāku gaiteņu un paņurcītāku sporta zāli.
Bet tās ir atmiņas, kuras pagaisa savas atvases parādīšanas gaidās, kad divpadsmitie ievedīs pirmziemniekus.
Tik tagad neatceros vai skanēja Eolikas ”Zemeņu lauks”. Manā laikā tas tika drillēts katrā Zinību dienā.

Lai vai kā- vecāki savas atvases atstāja skolotājas un divpadsmito gādībā un paši naski devās ieņemt vietas sporta zālē, lai varētu no malas palūkot, kā mazie sāk savas skolas gaitas ar pirmo zvanu.
Un te, pēc mazliet sentimentālā ievada, seko reālistiskā nots.

Kamēr gaidīju savu pirmklasnieku, tikmēr garlaikoti varēju vērot kā sanāk tie skolnieki, kuriem šis pirmais septembris nav pats pirmais septembris. Un te nebija jābūt īpaši apveltītam ar smalku vērotāja aci, lai pamanītu mazu niansi ar laiku pirms gadiem 25-20.
Negribas izklausīties pēc kretīna manā vecumā, bet nāksies biežāk pieminēt- manā laikā tā nebija.

Proti, tad (es pieļauju, ka arī šobrīd nekas nav mainījies) bija iesaukas, kas nāca pateicoties eksterjeram- garais, sīkais, rižiks, resnais…
Un tieši par pēdējo- resnais.

Ja katrā gadā bija trīs klases (a-b-c), tad, labi ieskatoties, pa visām trim klasēm bija vai nu viens resnais vai viena resnā. Dažreiz nebija ne viena, ne otras. Pat papūloties nespēju atcerēties, ka bija tāds variants, ka vienā klasē bija divi resnie.

Tajā pirmajā septembrī varēja vērot kā klases pa grupiņām dodas iekšā sporta zālē uz svinīgo pirmo septembri. Un te nu jāsaka- resno netrūka.

Bail izklausīties pārspīlēts, bet katrā klasē bija pa resnajam vai resnai. Un it īpaši spilgti izceļas jaunākās klases. Gan puikas, gan meitenes.

Es labi saprotu- dzīve tā iekārtota, ka bērnelis ir apaļīgāks un pusaudžu gados izstiepjas, bet te jau vairs nav bērnelīgais apaļums. Te ir tauki.
Mums jau dikti patīk apsaukāt amerikāņus par resno nāciju, bet, negribu teikt, ka baļķis, bet paprāvs koka gabals jau nu noteikti savā acī būtu jāsaskata.

Un visu gadu vedot un sagaidot sīci uz/no skolas bija iespēja pavērot vēl vienu atšķirību no maniem laikiem- tad bija tikai skolas ēdnīca, kur bija tikai bezmaksas piens un maksas pusdienas (zupa, otrais un ķīseļveidīgais saldais) un dažsimt metrus tālā esoša kafejnīca, kur bija bulkas, saldējums, tēja un dikten dusmīga bufetniece.

Turpretī tagad ir netālu esoši divi veikali un kafejnīca. Kā arī skolas ēdnīca ar veikalam līdzīgu veidojumu stūrī, kur tirgo plastilīnam līdzīgus ēdienus dažādās krāsās. Plus vēl bulkas, konfektes un citāda ēdamdraza. Tāpat arī ēdamais vai dzeramais automāts. Iespēja bērniem neveselīgi iztērēt naudu ir vairāk nekā pietiekami.

Un tas arī pietiekami tiek darīts- aizejot uz klasi pēc bērna, varēja novērot tādas gastronomiskās izvirtības, ka gastrīts jau piemestos no skatīšanās vien. Visa klase vienotā ritmā stūķē ģīmī tādus brīnumus, ko viduslaiku cilvēks būtu dedzinājis uz sārta- cukurotas mēlītes, gumijveidīgi tārpiņi, kātiņkonfektes, krāsainie saldējumi…. Vienam puišelim tikai bija līdzi mājās gatavotas sviestmaizes.

Ārpus klases nav savādāk- principā viss, kas nopērkams skolas kafejnīcā ir skolēnu rokās un mutēs.

Un te varētu sākt arī diskutēt- tie resnie, kuri bija tik uzkrītoši pamanāmi pirmajā septembrī nāk no mazkustīgā dzīvesveida (datori, atbrīvojumi no sporta, vizināšanās vecāku automašīnā uz/no skolas, utt.) vai no neveselīgās pārtikas? Vai no abiem?

Protams, te būtu īsti vietā iestarpināt tekstu par to, ka manā laikā nebija ne iespēja pasēdēt pie datora vai kabatas tālruņa (knapi sāka parādīties videomaģi), ne nopirkt kādu našķi (vienu brīdi iespraucās Donald košļenes, bet tas bija tik īslaicīgi (un dārgi!), ka nav vērts pieminēt). Bet atkal bail izklausīties pēc kretīna manā vecumā.

Bet izklaides tajā laikā netrūka- bija sporta treniņi, pulciņi vai āra rotaļas. Bet nedomāju, ka vaina jāmeklē tehnoloģiju attīstībā un cilvēku vēlmei pielāgoties ērtākai dzīvei. Tāpēc es laikam palikšu pie tā, ka vaina jāmeklē ēdienā.

Smīnu izraisīja nesenā mediju ažiotāža par cīsiņiem skolas ēdnīcās. Redz, tur neesot īsti pareizs procentuālais sastāvs- gaļa pa maz. Tik viena lieta- cik tad bieži ir tie cīsiņi pusdienās? Vienreiz mēnesī? No tā statistiku izvilkt pagrūti.

Var jau teikt, ka šo problēmu var atrisināt vienkārši- nedot sīčiem kabatasnaudu, jo it kā bērns var iztikt bez skolasnaudas (ja pieņem, ka pusdienas tiek apmaksātas no vecāku naudas katru nedēļu). Vai arī nedaudz sarežģītāk- iztīrīt skolas teritorijā esošo tirgotavu no ēdamdrazas. Un stundu laikā ārdurvis ciet.

Saprotu, ka nevar bērnu audzināt kā sērdienīti, kurai ir tikai kliju maize un biezpiena cibiņa, jo kopīga iepirkšanās ir tāda kā neliela sociāla kopā būšana un pierašana pie kapitālisma sabiedrības. Un cik tad ilgi vecāki spēs noturēt bērnu īsā pavadiņā, lai tie netiktu līdz veikalu plauktiem, kur mīt aizliegtie augļi (kuri, kā zināms, ir divtik garšīgi).
Bet te vecākiem ir jāiespringst. Pie tam pamatīgi (Kā vecāks varu teikt- ir smagi. Ļoti smagi). Ja dod kabatasnaudu, tad ir jāskaidro kam labāk tērēt un ko labāk nepirkt. Un kāpēc nepirkt! Ja tomēr ir vēlme kaut ko pirkt, tad jāsaprot, ka tas ir našķis, nevis zupas vai kotletes aizstājējs. Nedaudz jau drīkts paniekoties.

Inde ir viss un inde nav nekas- inde ir daudzumā!

P.S.
Es negribu kādu mācīt vai aizskart kāda paradumus dzīvot kā pašam patīk. Bet tikai nedaudz mulsina tas novērojums, ka katrā klasē ir pa resnajam. Dažās pat vairāki. Būs grūtāk izvēlēties, kuru saukt par resno…