It kā jau Latvijā nav tik traki kā Austrālijā un cilvēkam pāri nodarošu dzīvo radību pie mums tāds nieks vien ir. Ir tikai viens indīgais (it kā) un vesels bariņš sāpīgi darošie. Protams, kādam arī lapsene var būt kobras vietā un mazais zirneklis pagultē ir lielākais bieds, bet ja skatās vispārināti, tad Latvija ir jauka zeme kur dzīvā radība cilvēkus pārāk neapbižo.

It kā gudri cilvēki saka, ka dzīvnieki nevienam pāri nedara, ja vien nejūtas paši apdraudēti. To pašu saka arī par sirseņiem, jeb tautas valodā iršiem- nelien pie pūžņa un tevi viņi neaiztiks. Sestdien sanāca pārkāpt to robežu (netīšām) un piegāju nedaudz tuvāk to mājvietai- rezultātā kārtīgs belziens pa pakausi un pēc sekundes pieleca (kamēr strāva iziet caur ķermeni), ka nav kaut kas labi un jātaisa kārtīgs lēciens sāņus.

Pļaujot zāli ar trimmeri un uzliktām ausīm nebiju pamanījis/sadzirdējis, ka man šķūņa sienā starp dēļiem, šķirbā ir parādījušies jauni īrnieki. Norāde no viņu puses bija nepārprotama- tik tuvu pie viņiem iet nevar. Pļaušanai metu mieru un kasot pakausi, mēģinādams atcerēties vai man ir alerģija pret bitēm vai lapsenēm, gāju meklēt kādu uzliekamo uz sadzeltās vietas. Tā kā atmiņa saka, ka gan bite, gan lapsene bērnu dienās ir iesnāpusi un nekas traks nav sekojis, tad mierīgi (bet tāpat prātā ir baisie nostāsti par nāvīti no šo kukaiņu dzēlēniem) izlīdzējos ar spirta kompresi un kādu aukstu uzliekamo.

Tā es sēdēju ar šnabī mērcētu pakausi un kalu atriebības plānu. Zinu, ka dabas draugi krata galvu pret visādām barbariskām metodēm pret dzīvniekiem. Lasīju viena entomologa ieteikumu, ka vispirms ir uzmanīgi ar vati jāaiztaisa pūžņa ieeja, tad jānogriež pūznis un fiksi jāieliek celofāna maisā un jāaiznes uz tuvējo mežu un jāpalaiž vaļā. Izklausās jauki un pareizi, tikai nebija pateikts cik naski pēc tam būs jāskrien laukā no tā meža.

Lai arī es esmu savā būtībā zaļi domājošs cilvēciņš, man pēc šāda belziena pa pakausi (sāpes ir nepatīkamas un tirpstoši sūrstošā sajūta tikpat nepatīkama) prāts vairāk nesās pēc kādas gestapo metodes. Iepriekšējos gados es viņus svēpināju ārā no pažobeles, kur viņi bija vienu vasaru ieperinājušies. Ziemā uzlīdu augšā un biju domājis noplēst pūzni nost, lai tie nākamgad tur nelīstu, bet kāds (kukaiņi, peles?) jau to bija pa pusei izdarījuši. Izliku drošības labad vēl dīzeļdegvielā samērcētas lupatas (varbūt palīdz). Katrā ziņā nākamajā gadā irši tur nebija un apkārt ar nemanīju laidelējamies. Tagad es salasījos, ka tā pūžņu jaukšana pa ziemu ir lieka nodarbe, jo irši nekad vienā un tajā pašā pūznī atkārtoti nedzīvo- katru gadu taisa savu mitekli no jauna, jo pa viņu prombūtnes laiku tur ieperinoties citi kukaiņi (ērcītes), kas barojas ar iršu bojāgājušajiem kāpuriem.

Pirmo atriebes uzbrukumu biju nolēmis taisīt tajā pašā vakarā, kad naivās cerības teica priekšā, ka kukaiņi pa dienu laidelējušies būs noguruši un dosies pie miera. Nekā nebija, tie ne tikai pilnā sparā laidelējās ap savu jauno mitekli, bet arī kāds no viņiem visu laiku sēdēja pie ieejas uz vakts. Skaidrs, vēl vienu dūrienu negribējās saņemt, tāpēc atriebības plānu atstāju uz nākamo rītu.

Laikam sīkumos neieslīgšu tikai pateikšu, ka ieeju (šķūņa siena ir no dēļiem un gan no iekšpuses, gan ārpuses ir pa kādai šķirbai) aizbāzu ar benzīnā samērcētu lupatu, bet no otras puses iepūtu kukaiņu dezodorantu ‘’Cobra’’. Zinu, ka skan sadistiski, bet nepavisam nav vēlēšanās dalīt savu pagalmu ar šādiem lidojošiem monstriem. Ceru, ka nākamreiz aizbraucot uz laukiem tas šķūņa paksis būs kluss un mierīgs. Ja nu kas, tad līdzi būs jauns dezis priekš viņiem.

Nobeigumā daži fakti par iršiem (no šejienes):

Pie mums dzīvo aptuveni ducis lapseņu un tikai viena sirseņu suga (Vespa crabro). Tautā sirseni vēl mēdz saukt par irsi.

Daudzās Eiropas valstīs, piemēram, Zviedrija, sirseņi ir aizsargājami tādēļ, ka tie, līdzīgi putniem, veic kaitēkļu kukaiņu iznīcināšanu. Latvijā aizsargājamo sugu skaitā sirseņi un lapsenes neietilpst.

Rudenī, laikam kļūstot vēsākam, sirseņa mātīte dēj apaugļotas olas, no kurām izšķiļas vai nu tēviņi vai jaunas mātītes, kuri, izlidojot no ligzdas, apaugļojas. Apaugļotā mātīte dodas ziemot, pirms tam speciālā sava ķermeņa kamerā rūpīgi noglabājot tēviņa spermu. Tā tiks izlietota tikai pēc gada, kad sirseņu mātītei pienāks laiks radīt jaunos auglīgos pēcnācējus.

Sirseņi katru gadu būvē jaunu ligzdu, kur saimei apmesties. Vecā ligzda tiek pamesta rudenī tādēļ , ka tajā savairojas dažādi parazīti. Visbiežāk tās ir ērces, kas barojas no bojāgājušajiem sirseņu kāpuriem.

Sirseņi un lapsenes ir plēsēji, kas pārtiek galvenokārt no dārzos satopamajiem dažādu kaitēkļu kukaiņu kāpuriem. Taču, atšķirībā no lapsenēm, sirseņi laputis un to medus rasu neēd, jo tās ir pārāk sīkas. Viņiem vajag ko lielāku, vairāk barības vielas saturošu. Rezultātā sirseņu saimes izsalkuma remdēšanai dārza kaitīgo kukaiņu populācija tiek krietni vien paretināta. Ēdienkartes dažādošanai sirseņi mēdz ēst arī veģetāru barību, piemēram, pārgatavojušos, iebojājušos vai ierūgušus augļus. Svaigus augļus gan sirseņi neēd.