Nejauši manā atmiņā uzpeldēja domas par feministēm- par viņu ”karošanu”, cenšanos sevi pielīdzināt vīriešiem, utt.

Piekrītu, ka bija laiki, kad sievietes īsti nebija cilvēki, jo viņām sabiedrība (vīrieši?) bija uzlikuši ”ierobežojumus”. Tāpēc bija jācīnās par savām tiesībām vienlīdzīgi stāvēt blakus vīriešu dzimumam. Un izcīnīja arī! Vismaz skatoties uz Eiropas sabiedrību, sievietēm būt grēks sūdzēties par tiesību neievērošanu- daudzas dāmas ir augstos un pat ļoti augstos amatos. Daudzas sievietes veido karjeru, kārto darījumus, dodas kosmosā (kā tūristes) utt. It kā viss ir tā, kā tam jābūt, bet tomēr vēl no feministēm tiek piesaukta netaisnība un apspiestība. Varbūt, ka problēma ir ļoti komplicēta un parasts cilvēks no malas to nemaz neierauga, tāpēc apspiestās un nenovērtētās dāmas pieprasa vienlīdzību.

Šādos mirkļos man galvā rodas jautājums- kāpēc vienlīdzība netiek prasīta sportā? Kāpēc šajā jomā sievietes nejūtas apspiestas? Vai tas viņām liekas normāli, ka tiek nodalīts vīriešu sports no sieviešu sporta? Laikam jūt, ka ne futbolā, ne basketbolā (ne arī kādā citā sporta veidā) neizkonkurēs večus. Līdz ar to ne kausi, ne medaļas dāmām nespīdētu. Piedodiet dāmas, bet večiem rezultāti ir biku labāki. Vai varbūt dāmas baidās, ka basketbolā veči sāks pārāk cieši segt savas pretspēlētājas un palaidīs rokas?

Katrā ziņā šis apcerējums nebija ņirgāšanās ne par feministēm ne sieviešu cīņu par savām tiesībām (cīnīties vajag!) bija tikai un vienīgi par to, ka sievietes no vīriešiem atšķiras, kas nozīmē, ka visur salikt pa vidu vienādības zīmi nevarēs.