Stafete no Madaras tika padota un tas nozīmē, ka man jāķeras pie sava septītnieka. Mēģināšu to uztaisīt tematisku- par zvēriņiem, putniņiem un sevi.

1- Bērnībā mums mājās bija truši un reiz pa reizei vajadzēja kādu no tiem nokaut- tēvs slaktēja, māte dīrāja un es skatījos. Vienā šādā reizē tēvs savu darbu izdarījis aizsteidzās uz darbu un mamma, pakārusi trusi aiz pakaļkājas, gatavojās sākt procesu, kad ievēroju, ka it kā noslaktētais trusis mirkšķina acis. Skaidrs- anestezeologs šoreiz bija biku nokļūdījies. Neatceros vai mamma vai es ar savu puišeļa spēku bijām spiesti aiz pakaļkājas pakārto trusi, piebeigt. Ar to pašu tēva iesākto metodi- ar āmuru starp ausīm. Protams, meistarība nebija un ar vienu sitienu tas neizdevās. Droši vien trusim tā procesa laikā galvā bija tikai viena doma- nu jopcik, cik var…. Tēvam nākamreiz tika piekodināts padomāt par kontrolšāvienu.

2-Sensenos laikos virzoties caur Rīgas Centrāltirgum un lavierējot starp lēni gāzelējošām tantiņām es uzkāpu uz baloža. Kārtīga un vesela baloža. Laikam lidonis bija biku aizrāvies ar kādu drupaču uzlasīšanu, ka neievēroja mani un es neievēroju viņu. Sanāca neliels uzkāpiens. Beigas bija labākas nekā tam trusim- balodis, neizrādot nekādas savainojuma pazīmes, aizlidoja.

3-Tajos pašos sensenos laikos man bija suns- afgāņu kurts. Liels suns ar labu ātrumu. Vienreiz izdomāju vest viņu pastaigā pats sēžot uz velosipēda. Laikam biju ievērojis, ka daži tā pastaigājas ar saviem četrkājaiņiem un ar izdomāju, ka es ar tā varu. Bija doma aizstaigāt līdz Lielupei, kur šunelis varētu izpeldēties. Tikām tikai līdz nākamajai šķērsielai. Līdz tam saitē turētais suns (saites otrs gals rokā un roka uz stūres), visu laiku cēli soļoja blakus. Cēlums beidzās, kad metru pirms mūsu degungaliem, no ceļmalas krūmiem izskrēja kaķis un diedza prom. Laikam jau minēju, ka afgāņiem ir labs ātrums? Tad lūk, uzrāviens šiem arī ir labs. Detaļas neatceros, bet tie daži metri kad kaķis skrēja taisni pa ceļu vēl bija ok, bet kad šis nogriezās šķērsām un suns pakaļ, tad sekoja mans uznāciens. Precīzāk- lidojiens ārā no sedliem. Piezemēšanās bija diezgan veiksmīga- salto tika pabeigts uz rokas un pleca. Nebūtu vēl ceļš klāts ar šķembām, tad iespiedumi miesā būtu mazāk. Tā nu es tur sēdēju ceļa vidū un mēģināju saprast- a kas tagad bija?! Suns (saite netika izlaista no rokas) sēdēja blakus ar tik vainīgu sejas izteiksmi, ka taisni varēja izlasīt- njā, būs māli… Lieki piebilst, ka pastaiga ar to arī beidzās. Gājām atpakaļ uz māju un turpmāk suni ar riteni kopā nemiksēju.

4- Tā nu bija sagadījies, ka savā mūžā esmu pašrocīgi noslaktējis divas žurkas (neskaitu lamatās noķertos kukaiņus)- vienu ar šašlika iesmu un otru ar gaisa šauteni. Laikam esmu žēlsirdīgais samarieties, bet nespēju ar kapli (nekas cits pa rokai nebija) nogalināt žurku, kurai ar šašlika iesmu iepriekš biju caurdūris kaklu. Nekas cits neatlika kā paņemt otru iesmu un samiedzot acis durt blakus iepriekšējam iesmam. Cerams, ka neuzrakstījās pārāk baisi…?

5-Tēvs bija nopircis gaisa šauteni. Parastu krievu ražojumu Baikal. Tie, kuri ir padomju laikos tikuši pie ‘’Tir’’ apmeklēšanas, gan jau zinās kāda tā ir un cik tālu/precīzi šauj. Ik pa laikam pagalmā tika sakrāmēta bundžas un uz papīra sazīmēti mērķi, lai varētu patrenēties šaušanā.
Lai stāsts būtu pilnīgāks, tad jāpiemetina, ka kaimiņienei bija suns, kurš nez kādu savu suņu instinktu vadīts bija nolēmis kārnīties mūsu pagalmā. Pa nez kādām sētas šķirbām vienmēr iespraucās un mīnēja.
Vienu dienu spēlējot zolīti, pa logu pamanīju, ka kaimiņienes suns teciņiem vien iet uz savu mīnu lauku. Zolīte tika nopauzēta un skrienot ārā paķēru gaisa šauteni un skroti. Turpat pa ceļam pielādēju un ap mājas stūri apskrienot redzu, ka kādus desmit metrus tālāk duksis jau nostājies atvieglošanās pietupienā un pagriezis pret mani savu zemastes daļu. Turpinājumā bija kā medībās- plinte pie pleca un gandrīz bez mērķēšanas šāviens pa to pašu pagriezto zemasti. Pēc skrotes piezemēšanās skaņas sapratu ka trāpīts tur, kur mazāk vilna. Ar kaucienveida lamām uz lūpām suns pameta mūsu pagalmu un vairs tur nav rādījies.

6-kad biju pavisam maziņš, tad vienmēr kaķim centos atņemt peli. Atceros, ka vienreiz atbraucot no ciemošanās un knapi ticis ārā no mašīnas ieraudzīju, ka kaķis zobos tur mazu pelīti. Sekoja pakaļdzīšanās pa visu pagalmu. Neskatoties uz to, ka mugurā bija glaunās drēbes, kaķim tika sekots visur- pa dārzu, puķudobēm, zem jāņogu krūma…. neatceros, kāds bija finišs, bet pieļauju, ka kaķim palika viņa laupījums, bet kādas man bija glaunās drēbes pēc šīs razborkas, par to vēsture klusē.

7-Šogad, 9.janvārī (jā, pavisam nesen) man palika 10 gadi, kopš es vairs neēdu putniņus un zvēriņus. Nezinu cik un vai kas no visa šeit minētā ir iespaidojis manu zemapziņu šāda lēmuma pieņemšanā, bet fakts paliek fakts- vienā dienā nolēmu kļūt par veģetārieti un lēmums stājās spēkā. Nožēlojis neesmu.

Stafetes nodošana nākamajam septetam:
asmo
joriks
saprge
komposc
blogs.sapnis
Lasmaņi
broka