Dažreiz lietas un darbi ir tik pierasti, ka vēlāk ir stipri jāpiepūlas, lai atcerētos- es to izdarīju vai nē? Es viņu redzēju vai nē? Es to paņēmu vai nē?
Piemēram, ārdurvju aizslēgšana- tā tiek darīta katru dienu un vēlāk, raitā riksī dodoties darba gaitās, galvā iezogas doma- aizslēdzu durvis vai nē?
Tas ir kaut kas no vecuma, no pavasara vai vienkārši- tā jābūt un tā ir visiem?