Tā nu sanāca, ka sportiskas intereses dzīts, sekoju Satversmes grozīšanas parakstu vākšanai gan iepriekšējā, gan arī šajā mēģinājumā. Šajā mēģinājumā (gribētos jau rakstīt ”pēdējā”, bet… bet nekur nav teikts, ka Latvijas vīru biedrība nemēģinās vēlreiz sev pierādīt, ka vairākums tomēr nav ar viņiem un viņu filozofiju) biju nolēmis sekot kā viņiem veiksies un jau izteicu prognozes, ka viņiem izdosies savākt 25000 parakstu un pēc pirmā mēneša (t.i. šodien) biju nolēmis pavilkt kādu mazu svītru apakšā, bet… bet izskatās, ka biju pārāk optimistisks. Nav te nekas jāvelk. Ja pirmajā mēģinājumā viņi savāca apmēram 14200 parakstu pēc pirmā mēneša, tad šobrīd (mēnesi pēc sākuma) ir knapi 1800. Un te var labi redzēt, ka ne dažu politiķu, ne sabiedriski aktīvu indivīdu izteiktie uzsaukumi ne tuvu nav līdzvērtīgi ”aiz manis visa tauta” vai ”ar mani vairākums”. Jā, kādi 500 paraksti pieplusojās pēc viena šāda uzsaukuma, bet, kā redzams, tas piliens ir pārāk niecīgs.
Nu tā kā nemaz un nepavisam nevar redzēt šīs biedrības priekšsēdētāja pausto, ka šoreiz cipari augs straujāk, labāk un netraucēs ne kovids, ne ierobežojumi pulcēties, ne karš Ukrainā.

Lai arī iztecējusi vien divpadsmitā daļa no visa parakstu vākšanas laika, ir skaidrs, ka otrais mēģinājums ir vēl lielāks pierādījums, ka šāda tipa iniciatīvas ir pagātne. Tāpēc lieku punktu savai sportiskajai interesei. Finita la comedia!