Sabiedriskā pašpakalpošana.
Var jau būt, ka iepriekš nepamanīju. Var jau būt, ka iepriekš ar to nesaskāros. Bet nu jau sāk likties, ka tas pieņem epidēmijas apmērus. Cilvēki kļuvuši par rukšiem. Vienaldzīgiem, citus cilvēkus un minimālus sabiedriskās normas ignorējušiem rukšiem. Kur vien dodies, teju vai aiz katra iepriekšējā cilvēka, darba vide pirms tam jānokopj, jāsavāc un jāsakārto. Jā, visa pasaule virzās uz to, ka turpmāk lielākā daļa no pakalpojumiem tiks piedāvāta kā pašapkalpošanās- pārtikas veikali, pasts, automazgātuves, ķīmiskās tīrītavas, utt. Tik cilvēki tam galīgi nav gatavi. Nav gatavi, ka nebūs vairs pārdevēju, kasieru, klientu apkalpošanas speciālistu, kuri aiz viņiem nokops atstāto nekārtību. Pašapkalpošanās kasēs iepirkuma grozi tiek pamesti turpat pie kases. Turpat tiek atstāti arī čeki. Ja arī noliek grozu, tad nomet šķībi un nepiekārto. Pakomātos atstāj papīrus. Savus ‘’ne ģimenes auto’’ noliek ģimenēm paredzētās stāvvietās. Varētu vēl pieminēt publiskās tualetes, bet tur jau vesels rakstiens vien būtu jāvelta par to, kā mēs neprotam lietot podu, izlietni un pārējos civilizācijas labumus. Tāda sajūta, ka liela daļa podiņmācību apguvusi mežā vai jūrā.
Protams, nav jau tā, ka man nokritīs rokas, ja nolikšu iepriekšējā pircēja atstāto grozu vai izmetīšu atstāto čeku. Vai pacelšu pie pakomāta nomesto uzlīmes ‘’aizmuguri’’ un iemetīšu atkritumu urnā. Kādam taču tā ‘’ķēdīte’’ jāpārtrauc. Tikai gribētos saprast- kāpēc? Kāpēc cilvēki kļuvuši tādi rukši? Vai arī iepriekš to visu paveica darbinieki un nu vienai sabiedrības daļai ir iesēdies apziņā, ka ‘’es par to maksāju, tad nu vāc aiz manis’’? Klientu izdabāšanas un pielīšanas politikas dēļ esam pazaudējuši audzināšanas pamatelementus? Vieniem ir pilnīga vienaldzība uz otriem? Nespēja rēķināties ar sabiedrību?
Nav taču tā, ka masveidīgi liktu automašīnas kur pagadās. Vai līstu priekšā rindā pēc biļetēm vai pie daktera. Ir novērots, ka vecākus ar maziem bērniem palaiž pa priekšu. Arī veciem cilvēkiem palīdz. Tātad, tomēr protam rēķināties ar citiem un būt par daļu no civilizētas sabiedrības.
It kā varētu teikt, ka pašapkalpošanās kultūra ir jauna un sabiedrība (daļa no tās) vēl nav pieņēmusi un sapratusi spēles noteikumus. Bet- vai otrai sabiedrības daļai, kura saprot, pieņem, vāc un kārto, ir jāsakož zobi un pacietīgi jāgaida (un visu laiku aiz kāda jāvāc), kad tie pirmie pieaugs un iemācīsies savākt paši aiz sevis? Jā, te nav Sparta un sabiedrībai nederīgos uzreiz nemet no klints, bet dažreiz tomēr prasās daļu sabiedrības no pēcpuses pabaidīt ne tikai ar pātagu, bet arī ar burkānu.
Kaut kā īsti nebiju pamanījusi. Par auto būšanām noteikti, kaut tā vienkāršā iemesla dēļ, ka man nav un neplānojas būt auto. Lietoju sabiedrisko. Tur arīdzan diktas problēmas. Ar cilvēkiem, kuri iekāpuši transportā, kurš nu noteikti nav piebāzts kā siļķu bundža līdz malām, bet “tusējas” pie transporta durvīm ar savu tur stāvēšanu traucējot iekāpšanu/izkāpšanu. Vispār citu pasažieru pārvietošanos tajā sabiedriskajā transportā. Un aizrādījumus ignorē kā šķiru. Tāpat kaut kas šķībi ir ar mugursomām, kuras netiek noņemtas no pleciem transportā. Lielas, milzīgi lielas. Tādas, kuras arī, uz muguras esot, ir citiem traucējošas.
Citādi kā nebūt manā mājā, kas pēc struktūras ir kopmītne, kurā virtuve un sanitārie mezgli ir koplietošanas telpas. Ir cilvēki, kuri aiz sevis visu drazu savāc, un ir tadžiku viesstrādnieki, kuri virtuvi noteikti pārvērš par “kaujas lauku virtuve”. Un uz aizrādījumiem izpleš acis no cikla “mums savu drauzu jāaizvāc?! Priekš tam ir apkopēja!”, kurai nu noteikti nemaksā par to, lai viņa 245/74 aiz tadžikiem vien vāktu atstājot novārtā visu pārējo apkopjamo platību.