Mani neizbrīna ne oligarhu sarunas kā tādas, ne arī tajās esošās rupjības. Arī tas, ka valstvīri tās komentē gļēvi un iesaistītās personas (ne tikai oligarhi) neceļ ne ausu. Izbrīnu rada akcentu likšana sabiedrībā. Vai arī pašas sabiedrības akcentu likšana sev. Redz, lielākā šūme ir pāris veču sarunās pasprpukušais vārdiņš ”bļaģ”. Vēl arī priecājas, ka lamājas latviski- ir tik ļoti patīkami dzirdēt dainās manīto ”pipele”, ”pimpis” vai ”dirš”. It kā dzīvotu ilūzijās, ka lielu mantu sarausušam indivīdam ētiski estētiskā latiņa pēkšņi pacēlusies augstāk par šekumu, kur tā bijusi arī iepriekš.

Un aiz visa šī prieka, šķībās šūmes un rupjībām paliek tukšums. Tukšums bez iesaistītāju un iesaistīto nožēlas. Tukšums ar sagrautu uzticību medijiem (poļitruki, ibio). Tukšums bez sabiedrības spiediena. Tukšums bez likumsargu stingrās rokas. Tukšums ar stulbo sajūtu, ka tik vienkārši ir nostumt no ceļa cilvēku, iznīcināt uzņēmumu, nopirkt žurnālistu, grābt valsts naudu. Un par to nekas. Nevienam un ne no viena. Tukšums, kurš nepavisam nav tik tukšs.

Oligarhu kapusvētkos tie zārki nebija aiznagloti kārtīgi…

P.S.
Kad nākamreiz mediji publicēs preses brīvības reitingu ar Latvijas ”saglabāto 51.-56. vietu preses brīvībā, kas vērtējama kā brīva”, es teikšu- nedirs!

1- Rupjš: Tāds, kas krasi neatbilst pieņemtajām normām, likumiem (piemēram, par kļūdu, pārkāpumu).
2- Rupjš: Nepieklājīgs, nesmalkjūtīgs, netaktisks, arī varmācīgs, aizvainojošs (par cilvēku).