Rupji domāts, bet nepateikts.
Mums tāds rupjš laiks sanācis. Lai arī uz sētām vairs ”huj” neraksta, tas viss redzams ikdienas saziņā internetā- cilvēki, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, sociālā stāvokļa, ik pa laikam vienu vai otru savu rakstīto domu pasvītro ar rupjību. Protams, tā kā pieklājības normas vēl ir dzīvas un labās audzināšanas sekas tik ātri nenotrulinās, reti kad tiek izspļauts pilns vārds. Parasti tā rupjība aizslēpjas aiz punktiņiem vai zvaigznītēm, bet tā, lai pārprast izteikto vārdu nevar, piemēram, pim***, dirs*, pizģ…, bļa*, bļ.., m..ka, s_ka.
Viss pa kulturālo- neko rupju jau nepateicu! Rupjš ir tas, kas rupji saprot! Tur (zem zvaigznītēm/punktiņiem) ir citi burti un cits epitets!
Protams, var jau sevi mierināt, ka, pateicoties zvaigznītēm, rupju vārdu jau nepateicu. Tas ir kā manos skolas gados- bļoda, bļin, bļahamuha, jopcik. It kā rupji vārdi tie nav, bet ja tā uzmanīgi ieskatās, tad pamanīs, ko ar to gribēja pateikt. Tā teikt- lamuvārdi pieklājīgā sabiedrībā.
Vienīgi, dažreiz liekas, ka ja jau vēlies uzrakstīt rupju vārdu, tad vajadzētu spēt to uzrakstīt līdz galam. Kā, piemēram, pēdējā laikā to spējušas grāmatas (laikam par rupju vārdu lietošanu literatūrā vajadzētu atsevišķu ierakstu). Nevis slēpties zem punktiņiem, svītriņām un zvaigznītēm. Ja baidies vai jūties labi audzināts, tad neraksti rupjības vispār.
Bet no otras puses- laikam jau tas nekas slikts nav- katram laikam sava rupjība un savs rupjības pateikšanas stils.
pilnībā piekrītu, šāda pseidopieklājība man nav saprotama.
es jau kādreiz par to izteicos: http://imatchbox.lv/index.php/2008/10/01/karatavas/
Tu jau pats arī norādīji, ka literatūra ir cita tēma. Un tā arī ir. Katrai vietai, katram kontekstam ir savs stils. Piemēram, viena otra masu medija komentāros vārdus “žīds” vai “pimpis” ierakstīt savulaik nebija iespējams. Tad nu jāizlīdzas citiem līdzekļiem. Vai tas ir jautājums par drosmi? Nē, tā ir vēlme pateikt domu precīzi un cīņa ar automātisko cenzūru. Ne īpaši gribas uzrakstīt “sūda Ušakovs”, secināt, ka attiecīgais rīks nodarbojas ar cenzūru un pēc tam rakstīt visu no jauna.
Komentāri ar būtu atsevišķa tēma (tos gan nelasu). Es vairāk par tviteri, blogiem, feisbuku.
Laikam pat jāpriecājas, ka rakstot vismaz drusku piedomā, ka ir daži vārdi, kurus nu varbūt tā… īsti burtiski nevajadzētu. Sarunā tie paši vārdi bieži noslīd no mēles bez aiztures, tīri automātiski. Visdrīzāk cilvēkam pat prātā neienāk, ka viņš te kaut ko cenzējamu pasaka. OK, varētu pieļaut, ka rupjībai, pat smagai, ir sava vieta un reize, kad bez tās neiztikt. Bet ķeza jau tā, ka vienam otram (ak, ko nu- lielai daļai) tā nu jau ir normāla valodas sastāvdaļa. Gandrīz neviens teikums nevar iztikt bez kāda “kokvilnas” (x/б)vārdiņa beigās.
Ir, ir sava vieta- automašīnā pie stūres +/- intensīvā satiksmē :) Tik bērnus vedot gan jāsavaldās :)