Rododendrs bija apsēsts ar sevi- egoismā un paštīksmē viņam nebija līdzīgu visā Dārzā. Pat Narcisi viņš pārspēja ar milzīgu atrāvienu.
Rododendrs ne tikai centās sevi izcelt pārējo ziedu vidū, jo viņam ar to nepietika- viņš visādi centās apkārtējos ziedus pazemot, apsaukāt un izdomāt par tiem visādus stāstus, lai tik pats izceltos vēl vairāk. Bet pārējie Dārza ziedi uz viņu nedusmojās. Pat vairāk- viņi piedāvāja Rododendram kļūt par Dārza galveno rotu. Tas Rododendru uznesa augstu paša celtajās mākoņpilīs un tā viņš paštīksmē desmit dienas lūkojās dārza peļķē un apmierināts smaidīja- Mani! Viņi izvēlējās Mani! Tik ļoti viņš bija ar sevi apmierināts, ka aizmirsa par pārējo ziedu piedāvājumu, līdz Dārznieks izvēlējās citu.

Tas Rododendru sadusmoja vēl vairāk un viņš sāka pārējos Dārza ziedus apbērt ar nicinājumiem un lamām. Kad viņam aizrādīja, ka tā nav pareizi, viņš sadrīvējās un gražīgā balsī paziņoja, ka viņš pārstās ziedēt. Rīt! Šodien vēl visiem ļaus paskatīties uz viņu- Rododendru, bet rīt nometīs visus ziedus un lapas. Rīt jūs redzēsiet!- viņš kliedza. Rīt es vairs nebūšu!

Bet Dārzā jau visi zināja, ka Rododendram mēslojums nāca no Dārza austrumu pusē stāvošās atejas, un viņš nekur neies. To zināja arī Rododendrs. Viņš sakoda zobus un palika. Palika arī nejaukāks- apsaukāja Dārznieku un pārējo ziedu kopējus. Rododendrs sāka ap sevi audzēt nezāles un kaitēkļus. Lai arī smaka un kaitējums bija liels, Dārzs viņu paturēja, jo ticēja- Rododendrs var vēl laboties. Bet Rododendrs par to nedomāja. Viņš stāvēja savā Dārza stūrī vientuļš un nezāļu ieskauts. Neviens viņam nepiegrieza vērību. Tikai garāmejošs Lūsis pa retam piestāja pie viņa, lai paceltu pakaļkāju.

Ar laiku Rododendrs panīka- izstīdzēja zari, ziedi vairs neražoja nektāru un nobira lapas. Vējš sāka svilpot viņa kailajā krūmā un šī svilpošana bija viņa vienīgais sarunu biedrs. Šajās sarunās viņš dzirdēja cik viņš skaists, cik viņš gudrs un cik daudz ziedu un kukaiņu ir kopā ar viņu. Viņš bija pārliecināts, ka tā tas arī ir. Bet pārējie ziedi Dārzā redzēja, ka viņš ir kails.

Kādā no šādām sarunām ar vēju, Rododendrs sadzirdēja aicinājumu uzziedēt ziemā- decembrī. Viņam iepatikās doma- uzziedēt tad, kad pārējie ziedi ir aizmiguši. Viņu apņēma šī doma un vairs nelaida vaļā- viņš uzziedēs ziemā! Sestajā decembrī. Viņš visiem parādīs!

Rododendrs tagad gaida, kad nāks Ziema baltā ķitelī. Varbūt tas būs jau rīt.