Tieši tā es pēdējās dienās jūtos. Labi, tās gluži nav pēdējās dienas, bet kādu nedēļu vai divas atpakaļ sajūtas bija tādas, ka man katru dienu ir kāds putnelis būs jānovāc.
Un šodien šīs sajūtas uzjundījās atkal, kad viens strazds nolidoja par mata tiesu no mašīnas deguna.

Es ar automašīnu pārvietojos diezgan daudz un diezgan daudz sanāk pārvietoties arī ārpus apdzīvotām vietām, kur, kā saka- daba ir tuvāk pie autiņa krūts.
Ja es iepriekšējos gadus nebiju nobraucis nevienu zvēru vai putnu (kukaiņus neskaitām), tad tās pāris nedēļas atpakaļ man kādu desmit dienu laikā ”izdevās” nobraukt 5 vai 6.
”Vai 6” ir tāpēc, ka nav īsti pārliecība vai viens aizlaidās vai palika. Sevi mierinu ar domu, ka aizlaidās.

It kā jau nekas nav mainījies- veiktie attālumi tādi paši, braucu es godīguma robežās, pirms baložiem peļķēs nometu gāzi, uz ceļu skatos…. bet vienā īsā laika nogrieznī pabojāju spārnaino skaitu vairāk nekā visā savā iepriekšējā autovadītāja mūžā.
Putni palikuši vairāk vai arī trāpījos kādā pavasara dulluma periodā, kad viņiem visiem rozā brilles un izslēgta navigācija?
Nav jau pats pavasara sākums, kad putneļi gar nokusušām (nokausētām) ceļmalām meklē kādu kripatu. Visi notriektie bija no sērijas ”es te tūlīt viņam nolidošu gar degungalu”.

Sajutos pilnīgi bezspēcīgs šajā gadījumā, un tāpat palieku bez izskaidrojuma- kāpēc tieši šogad un tieši šajā mazajā laika sprīdī, man sanāca ”paveikt” to, no kā veiksmīgi izvairījos visus iepriekšējos gadus?